Baznīca ir māte, kas māca saviem bērniem žēlsirdības darbus

Labs skolotājs vai audzinātājs tēmē uz pašu galveno. Viņš neieslīgst detaļās. Saskaņā ar Evaņģēliju, galvenais ir žēlsirdība – sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Savā laikā Jēzus saviem mācekļiem teica: „Esiet žēlsirdīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir žēlsirdīgs” (Lk 6, 36). Baznīca, būdama uzticīga Jēzus mācībai, to pašu atgādina saviem bērniem. Viņa tos aicina uz žēlsirdību nevis vārdos, bet darbos – uzsvēra Svētais tēvs. 10. septembra katehēzes mācībā Francisks turpināja runāt par Baznīcu kā māti. Iepriekš viņš atklāja, ka Baznīca palīdz mums augt, rāda pestīšanas ceļu un sargā mūs no ļaunā. Šodien viņš skaidroja, kā tā māca mums žēlsirdības darbus. Lai iemantotu pestīšanu, mēs esam aicināti mīlēt un būt žēlsirdīgi. Tas ir pats svarīgākais mūsu dzīvē. „Paskatieties sev visapkārt!”, mudināja pāvests, vēršoties pie brazīliešu un portugāļu svētceļniekiem. „Vienmēr atradīsies kāds, kuram vajadzīga mūsu izstieptā roka, mūsu smaids, mīlestības žests. Ja būsim nesavtīgi, nekad netrūks arī mums Dieva svētības”.

Vai kristietis var nebūt žēlsirdīgs? – jautāja Francisks. Nē! Kristietim ir jābūt žēlsirdīgam, jo žēlsirdība ir Evaņģēlija sirds. Tā ir galvenā lieta, un katram audzinātājam jāmērķē uz to, kas ir galvenais. Labs audzinātājs vienmēr grib iemācīt saviem audzēkņiem to, kas ir svarīgākais, lai audzēknis vai viņa bērns atrastu savas dzīves jēgu un dzīves prieku. Pāvests norādīja, ka Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, Viņš kļuva cilvēks, lai mūs glābtu, tas ir, lai dāvātu mums savu žēlsirdību. Tā arī Baznīca rīkojas tāpat kā rīkojās Jēzus – turpināja Svētais tēvs. Tā nelasa teorētiskās lekcijas par mīlestību, par žēlsirdību. Tā neizplata pasaulē kādu filozofiju, neatklāj kādu gudrības ceļu… Protams, arī tas viss ir kristietība, bet tas viss ir kā sekas, kā atspulgs. Māte Baznīca, tāpat kā Jēzus, māca ar savu piemēru, bet vārdi kalpo tam, lai izgaismotu viņas žestu nozīmi.

Turpinot katehēzi, pāvests skaidroja, kā Baznīca māca mūs būt žēlsirdīgiem. Pirmkārt, Baznīca mudina mūs dot ēst un dzert tiem, kuri ir izsalkuši un izslāpuši, un apģērbt tos, kuri ir kaili. Kā viņa to dara? Viņa to dara ar daudzu svēto priekšzīmi. Šai ziņā brīnišķīgu piemēru saviem bērniem dod daudzi tēvi un mātes. Ar savu rīcību viņi parāda, ka galvenais ir atbalstīt tos, kuriem trūkst dzīvei pašu nepieciešamāko lietu. Francisks apliecināja, ka daudzās vienkāršo ļaužu ģimenēs vienmēr svēta lieta ir bijusi viesmīlība. Daudz ir tādu, kuri pasniegs lūdzējam glāzi ūdens, pabaros viņu vai iedos pajumti un izmitinās savās mājās. Jau no mazotnes redzot vecāku rīcību, arī bērni steigs lūdzējam palīgā un nevilcināsies atdot pat savu kumosu, lai tikai izsalkušais cilvēks būtu paēdis.

Otrkārt, Baznīca māca mūs atrasties līdzās tam, kurš ir slims. Cik gan daudzi svētie un svētās tādā veidā kalpoja Jēzum! – sacīja pāvests. Šodien ļoti daudzi vienkāršie ļaudis katru dienu parāda žēlsirdību cilvēkiem, kuri atrodas slimnīcas palātā, veco ļaužu mājā vai savās mājās. Treškārt, Baznīca māca mūs būt tuviem tam, kurš ir ieslodzīts cietumā. „Bet, tēvs, nē, tas taču ir bīstami. Šie cilvēki ir ļauni”, tā kāds varētu iebilst. Francisks atzina, ka katrs var izrīkoties līdzīgi. „Ieklausieties labi!”, viņš uzsvēra. „Katrs no mums ir spējīgs uz to pašu, ko izdarīja tas vīrietis vai tā sieviete, kas atrodas cietumā”. Mēs visi grēkojam un kļūdāmies savā dzīvē. Tas, kurš atrodas cietumā nav ļaunāks par tevi un par mani – norādīja Svētais tēvs, atgādinot, ka žēlsirdība sniedzas pāri visiem mūriem un barjerām, un liek mums saskatīt otrā cilvēkā cilvēcisko vaigu. Bez tam, tieši žēlsirdība izmaina sirdi un dzīvi, un palīdz cilvēkam no jauna integrēties sabiedrībā. Ceturtkārt, Baznīca māca mūs būt blakus tam, kurš ir pamests un mirst vientulībā. To darīja svētīgā Māte Terēze no Kalkutas un to šodien dara daudzi kristieši. Žēlsirdība nes mieru gan mirstošajam, gan arī pašam palicējam, un palīdz apzināties, ka Dievs ir pārāks pār nāvi. Paliekot vienotībā ar viņu, arī pēdējā šķiršanās ir nekas cits kā „uz redzēšanos”.

Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka nepietiek mīlēt tikai tos, kuri mūs mīl un darīt labu tikai tiem, kuri mums dara labu. „Lai izmainītu pasauli un padarītu to labāku”, viņš uzsvēra, „jādara labu tam, no kura pretī nevaram neko sagaidīt”. Tā mums ir darījis Debesu Tēvs, dāvājot mums savu Dēlu Jēzu. Mēs saņēmām pestīšanu par velti. Arī mēs esam aicināti iet uz priekšu, darot visiem labu. Sveicot arābu valodā runājošos svētceļniekus, Francisks vēlreiz atgādināja, ka Baznīca ir žēlsirdības skolotāja, kas naidu uzvar ar mīlestību, vardarbību – ar piedošanu, pret ieročiem vēršas ar lūgšanu. „Lai Kungs atalgo jūs par jūsu uzticību”, viņš vēlēja, „lai piepilda jūs ar drosmi cīņā ar ļaunā spēkiem un atver acis tiem, kuri ir padevušies ļaunumam, lai tie iespējami drīzāk ierauga patiesības gaismu un gandara par pieļautajām kļūdām”. Vispārējās audiences noslēgumā Svētais tēvs norādīja, ka piektdien, 12. septembrī, Baznīca svinēs Vissvētākās Jaunavas Marijas vārda dienu un mudināja jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus vienmēr piesaukt Dievmātes palīdzību, lai sajustu viņas maigo mīlestību. Savukārt audiences pašā sākumā Francisks ieradās Pāvila VI zālē, kur īsi uzrunāja slimniekus. Viņu vidū bija arī grupa albīnu bērnu. Svētais tēvs aicināja klātesošos lūgties par viņu un apliecināja, ka lūgsies arī par viņiem un visiem bērniem.

J. Evertovskis / VR


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta