Atceļā no Seulas pāvests atbild uz žurnālistu jautājumiem

Starptautiskie notikumi un privātā dzīve – tie bija visvairāk uzdotie jautājumi pāvestam lidojuma laikā no Seulas uz Romu. Dažādu valstu žurnālisti pavisam uzdeva 16 jautājumus. Preses konferenci atklāja un noslēdza korejiešu žurnālisti. Sun Džin Paka visas tautas vārdā pateicās Svētajam tēvam par viņa nesto iedrošinājumu par abu Koreju apvienošanos. Viņa vēlējās uzzināt, vai pāvesta tikšanās ar Sewol traģēdijas upuru tuviniekiem nevarētu būt pārprasta politiski. Francisks atbildēja, ka tad, kad atrodamies sāpju priekšā, ir jādara tas, ko liek sirds. Cilvēku sāpju priekšā nav iespējams palikt neitrāliem!

Sekoja amerikāņu žurnālista, EWTN pārstāvja Alana Holdrena jautājums, vai pāvests atzīst ASV uzsākto bombardēšanu Irākā, lai apstādinātu genocīdu un nākotnē aizstāvētu minoritātes, to skaitā katoļus. Pāvests teica, ka šādos gadījumos, kad notiek netaisnīga agresija, ir taisnīgi apstādināt netaisnīgu agresoru. Viņš pasvītroja vārdu „apstādināt”. „Nesaku bombardēt, veikt karu, bet apstādināt” – izcēla Francisks, norādot, ka ir jāizvērtē līdzekļi, ar kādiem uzbrucēju apstādināt. Taču, kā viņš atzīmēja, bieži vien netaisnīga agresora apstādināšana ir tikai aizbildināšanās, lai uzkundzētos tautām un veiktu īstu iekarošanas karu. Svētais tēvs pateicās žurnālistam par to, ka viņš savā jautājumā izcēla vārdu „minoritātes”, nevis tikai kristieši, norādīdams, ka pastāv tendence runāt tikai par kristiešu vajāšanām, aizmirstot, ka cieš arī nekristieši. „Visi Dieva priekšā taču esam vienādi, vai ne?” teica Francisks.

„Esmu gatavs doties uz Irāku,” Svētais tēvs apliecināja žurnālistiem. Viņš paskaidroja, ka tad, kad viņš un viņa līdzstrādnieki bija saņēmuši ziņas par kristiešu dramatisko situāciju Irākā un milzīgajām problēmām Kurdistānā, kas vairs nevar uzņemt tik daudz bēgļu, „mēs sagatavojām rakstisku ziņojumu, ko rediģēja priesteris Federiko Lombardi. Pēc tam komunikātu nosūtījām visām apustuliskajām nunciatūrām, lai to nodotu valdībām. Mēs uzrakstījām vēstuli arī Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretāram un nolēmām nosūtīt uz Irāku savu sūtni, kardinālu Fernando Filoni,” sacīja Francisks. „Un, ja tas būs nepieciešams, pēc atgriešanās no Korejas, es pats varētu aizbraukt uz Irāku. Esmu gatavs! Šajā brīdī tā, protams, nav vislabākā ideja, bet esmu gatavs to īstenot,” atzina 78 gadus vecais pāvests.

„Jūs esat pirmais pāvests, kuram tika dota iespēja lidot pāri Ķīnai,” atgādināja žurnālists Fabio Zavattaro, jautājot vai tas varētu būt solis pretim iespējamam dialogam? Pastāstījis, ka lidmašīnā bijis liecinieks pilotu nosūtītajam lūgumam par atļauju ielidot Ķīnas teritorijā, bet vēlāk atgriezies savā vietā, lai lūgtos par šo cēlo un gudro tautu, pāvests atmiņā pārlapoja arī jezuītu devumu Ķīnai, tās zinātnei. Uz jautājumu, vai vēlas apmeklēt Ķīnu, Francisks izteica gatavību doties uz turieni kaut vai rīt. „Mēs respektējam ķīniešu tautu, tikai Baznīca prasa brīvību savam darbam. Nav neviena cita noteikuma,” sacīja pāvests.

Spāņu žurnālistes Palomas Garsijas Ovehere iztaujāts par gaidāmajiem ceļojumiem, pāvests īpaši pakavējās pie Albānijas. Viņš teica, ka dosies uz turieni divu svarīgu iemeslu dēļ – pirmais, tāpēc, ka albāņi ir spējuši izveidot nacionālās vienotības valdību starp musulmaņiem, pareizticīgajiem, katoļiem, nodibinot arī līdzsvarotu starpreliģiju padomi. Otrs iemesls, kāpēc pāvests grib doties uz Albāniju, ir tās nesenā vēsture – Baznīcas vajāšanas un konstitūcijā ierakstītais ateisms. Ja gāji uz Svēto Misi, tad rīkojies pret konstitūciju! Nākamgad notiks Filadelfijas, ASV, apmeklējums, lai tiktos ar ģimenēm.

Nākamais jautājumu uzdeva vācu žurnālists Johanness Šidelko. Viņš vēlējās zināt, vai pastāv domu apmaiņa ar Benediktu XVI. Francisks pastāstīja, ka pirms došanās uz Koreju, iegriezies viņu apciemot. Vēl pirms tam, Benedikts XVI atsūtījis vēstuli, kurā lūdzis dalīties ieskatos par kādu lietu. Atgādinājis, ka līdz ar Benediktu XVI ir uzsākta emeritēto pāvestu institūcija, arī Francisks atzinās, ka kādu dienu viņš var kļūt par šādu emeritēto pāvestu. Runājot par savu priekšgājēju, viņš piebilda, ka ir tā, it kā mājās atrastos gudrs vectēvs, kuram var lūgt padomu un saņemt iedrošinājumu.

Japāņu žurnālists Jošimori Fukušima pateicās par pāvesta vizīti Āzijas kontinentā un vēlējās zināt, kādas izjūtas viņu pārņēmušas, sasveicinoties ar septiņām korejiešu sievietēm, kuras II Pasaules kara laikā ar daudzām citām okupēto zemju sievietēm bija spiestas sniegt seksuāla rakstura pakalpojumus japāņu armijai. Kas attiecas uz cilvēku ciešanām, žurnālists atzīmēja, ka Japānā ir bijuši pagrīdes kristieši un nākamgad apritēs 150. gadskārta, kopš viņu atklāšanās pasaulei. „Vai varēs kopā ar jums lūgties Nagasaki?” jautāja avīzes pārstāvis. Pāvests atzinās, ka tas būtu ļoti skaisti un ka viņš uz Japānu jau ir uzaicināts gan no valdības, gan Baznīcas puses. Runājot par ciešanām, pāvests atgriezās pie korejiešu tautas un teica, ka tā ir tauta, kas ciešanās nav zaudējusi savu cieņu. „Tā bija okupēta, pazemota zeme, tā pārcieta karus un tagad ir sašķelta, ar daudzām ciešanām,” teica pāvests. „Arī tad, kad redzēju šīs sievietes sev pretim Svētajā Misē, domāju, ka invāzijas laikā viņas taču bija vēl pavisam jauniņas meitenes, kas ar varu aizvestas uz kazarmām… Un viņas nav zaudējušas savu cieņu! Šodien viņas ir pēdējās, kas palikušas no daudzajām.” Pāvests sacīja, ka korejiešu tauta spēj panest ciešanas ar cieņu. Šo sieviešu izmantošana ir kara auglis. „Arī šodien esam pasaule, kas karo! Karo visur!” teica pāvests. Viņš aicināja apstāties un padomāt, cik nežēlīgi esam palikuši. Padomāt par to, ka arī šodien tiek pielietota cilvēku spīdzināšana. Taču spīdzināšana ir noziegums pret cilvēci, tas ir nāvīgs grēks. Pāvests mudināja žurnālistus vairāk pievērsties šiem jautājumiem savos medijos.

Debora Bola no Wall Street Journal jautāja par pāvesta dienas režīmu, vai tas nav pārāk apgrūtinošs un vai par to nebūtu jāuztraucas? Francisks pastāstīja, ka dažas dienas mājās atpūties un lasījis interesantu grāmatu, kas saucas „Priecājies, ka esi nervozs”. „Arī man gadās būt nervozam, taču tas jāspēj kontrolēt. Pēdējo reizi, kad devos brīvdienās, bija 1975. gadā kopā ar jezuītu kopienu ārpus Buenosairesas. Pēc tam vienmēr esmu atpūties, taču savā habitat – ierastajā vidē. Tad es guļu ilgāk, lasu, kas man patīk, klausos mūziku, vairāk lūdzos. Jūlijā un augusta sākumā to darīju. Ir jābūt uzmanīgākam, tev ir taisnība,” teica pāvests žurnālistei.

Uz franču žurnālista jautājumu par savu milzīgo popularitāti, pāvests smaidot atbildēja, ka to uztver kā Dieva cilvēku dāsnumu. „Es mēģinu domāt par saviem grēkiem, savām kļūdām, lai nekļūtu lepns, jo zinu, ka tas turpināsies neilgu laiku, divus, trīs gadus, un tad es došos uz Tēva mājām.”

Pāvests ar žurnālistiem runāja arī par jaunas enciklikas gatavošanu, par bīskapa Romero beatifikācijas procesu, kas bija iesaldēts , bet kas tagad virzās uz priekšu, par Svētā tēva iemīļotās futbola komandas uzvaru Amerikas čempionātā, par dzīvi Svētās Martas mājā Vatikānā un visbeidzot atkal atgriezās pie Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas izlīgšanas. Francisks pastāstīja, ka līdzi uz Vatikānu ved Seulas katedrālē saņemto dāvanu – vainagu, kas veidots no dzeloņdrātīm, kuras šķir korejiešu tautu un ģimenes. „Atšķirtības ciešanas ir milzīgas, to saprotu un lūdzos, lai tās beidzas,” sacīja pāvests.

I. Šteinerte/VR