Jāsaka "nē" korupcijai un beztiesiskumam

Lai iematotu Debesu valstību, ar prieku un entuziasmu vien nepietiek. Ko šai ziņā varam darīt? Kas mūsu dzīvē ir vissvarīgākais? Uz šiem jautājumiem pāvests sniedza atbildes savas vizītes Itālijas dienvidos laikā. Sestdienas, 26. jūlija, pēcpusdienā Francisks ieradās Kazertā, kas atrodas aptuveni 30 km no Neapoles. Viņa mērķis bija tikšanās ar priesteriem un vietējiem ticīgajiem. Uz Svētā tēva vadītajām Euharistijas svinībām karaļa pils priekšā pulcējās 200 tk. cilvēku. Šīs mafijas ecēšu izvagotās un toksisko vielu piesārņotās zemes iedzīvotāji ar prieku un nepacietību gaidīja pāvestu. Daudzi ieradās laukumā jau laikus un pavadīja tur pat nakti, lai būtu droši, ka atradīs vietu un varēs piedalīties viņa celebrētajā Svētajā Misē. „Neļaujiet atņemt sev cerību!” – mudināja Francisks. Lai iemantotu Dieva valstību, pirmo vietu savā dzīvē mums ir jāierāda Dievam – viņš uzsvēra. Pāvests paskaidroja, ka tas, savukārt, nozīmē būt drosmīgiem un spēt pateikt „nē” ļaunumam, „nē” vardarbībai, „nē” ļaunprātīgai izmantošanai, „nē” korupcijai, „nē” nevienlīdzībai un beztiesiskumam. Tas nozīmē kalpot citiem un iestāties vienlīdzības un kopējā labuma labā. Tieši Dievā varam rast spēku un drosmi, lai atbrīvotos no visām bailēm un egoisma, un dalītos ar citiem mīlestībā.

Pāvesta vizīte Kazertā iesākās ar tikšanos ar priesteriem. Tā notika ļoti sirsnīgā un brālīga dialoga gaisotnē, un ilga vairāk nekā stundu. Pievēršoties trešā gadu tūkstoša priestera identitātes jautājumam, Svētais tēvs norādīja uz radošumu. „Ja mēs gribam būt radoši Svētajā Garā”, viņš skaidroja, „nav cita ceļa kā tikai lūgšana.” Viņš uzsvēra, ka lūgšana palīdz mums atvērties uz Dievu un tuvāko. Baznīca nedrīkst būt noslēgta sevī. Tā nedrīkst raudzīties tikai uz sevi, uz savu ārieni. Svarīgi iziet uz āru, lai būtu tuvi citiem. Svarīgi nebaidīties. Dieva cilvēks nebaidās. Tālāk Francisks paskaidroja, ka būt tuviem nozīmē veidot dialogu. Taču, lai varētu veidot dialogu, jāņem vērā citas divas lietas, proti, vispirms ir jāzina, kas es esmu, jāapzinās sava identitāte, kā arī ir jāatmet stereotipi par citiem. Dažreiz, pirms sākam ar cilvēku runāt, jau stājamies viņa priekšā ar aizspriedumiem un kritiku. Tā vietā esam aicināti apzināties, ka katrs var mums kaut ko dot un mūs bagātināt. Katram ir savs dzīves stāsts, savu bagātību bagāža, tādēļ esam aicināti klausīties un mācīties. Svētais Gars dos arī vajadzīgo gudrību, ko un kā teikt un atbildēt. Pāvests mudināja priesterus nebaidīties no dialoga, taču nenodarboties ar prozelītismu, jo prozelītisms ir slazds. Baznīca aug nevis pateicoties prozelītismam, bet pievilcībai – viņš sacīja, atgādinot Benedikta XVI vārdus.

Sarunas laikā ar garīdzniekiem, Francisks atgādināja, ka viņiem jābūt kontemplācijas cilvēkiem, jāuztur brālīgas attiecības ar savu bīskapu un citiem priesteriem, jāizvairās no aprunāšanas, kā arī jāļauj ticīgajiem, sevišķi, jauniešiem uzņemties iniciatīvu un būt par Evaņģēlija lieciniekiem tur, kur tie atrodas. Zīme tam, ka priestera attiecības ar bīskapu un saviem līdzbrāļiem ir veselīgas attiecības, ir prieks. Jāizvairās turēt sevī dusmas, skumjas un sarūgtinājumu. Ja attiecībās ir viss kārtībā, tad cilvēka sejā staro prieks. Runājot par vienotību, pāvests atgādināja, ka tā nenozīmē vienveidību. Atbildot uz jautājumu par tautas dievbijību, viņš uzsvēra, ka tai piemīt liels spēks un ka tā ir lielisks evaņģelizācijas instruments. Svētnīcās patiešām redzam brīnumus – viņš sacīja. Svētnīcu konfesionāli ir vietas, kur notiek dziļa garīga atjaunotne.

Svētās Mises laikā pāvests visiem Kazertas un apkārtējo Itālijas dienvidu pilsētu iedzīvotājiem atgādināja, ka cilvēka cerība ir Jēzus. Viņš ir mūsu lielākais dārgums. Viņš ar savu klātbūtni ir spējīgs pārveidot mūsu dzīvi. Tā ir klātbūtne, kas pārveido mūsu dzīvi un atver mūsu sirdi brāļu vajadzībām – sacīja Svētais tēvs. Šī klātbūtne ir mums pamudinājums pieņemt ikvienu citu klātbūtni – arī ārzemnieku un migrantu klātbūtni. Tā ir atvērta, priecīga un auglīga klātbūtne. Pateicoties šai klātbūtnei, mūsos ir Dieva valstība.

Turpinot, Francisks paskaidroja, ka satikšanās ar Jēzu var notikt dažādos veidos. Vieni meklē un lēnām atrod Kungu, citiem Viņš atklāj sevi pēkšņi un negaidīti. Turpretī cilvēku reakcija, satiekot Jēzu, caurmērā ir ļoti līdzīga. Cilvēks jūtas aizkustināts un priecīgs. Viņš atstāj sev aiz muguras ierasto, nereti sauso un apātisko dzīves veidu, un sāk vadīties pēc mīlestības un nesavtīgas kalpošanas loģikas. Šajā kontekstā pāvests kārtējo reizi mudināja ticīgos katru dienu lasīt Evaņģēliju. „Cik no jums ir tādu, kuri ik dienas izlasa kādu Evaņģēlija fragmentu?”, viņš jautāja. „Cik gan daudzi no jums varbūt steidzas pabeigt iesākto darbu, lai nepalaistu garām kādu televīzijas raidījumu… Svarīgi ir turēt evaņģēlija grāmatiņu pie rokas – uz skapīša, somā vai kabatā, lai to atvērtu un lasītu Dieva Vārdu. Tādā veidā atnāk Dieva valstība. Kontakts ar Jēzus vārdu tuvina mūs Dieva valstībai. Labi ievērojiet: Lai jums vienmēr būtu pie rokas neliela Evaņģēlija grāmatiņa, lai varētu atvērt jebkādu lapas pusi un izlasīt, ko Jēzus saka! Jēzus ir tur”.

Euharistijas svinību laikā pāvests atgādināja, ka, lai iemantotu Dieva valstību, nepietiek ar entuziasmu un prieku, bet ir nepieciešams Viņam ierādīt pirmo vietu dzīvē un, tādējādi, jāpasaka „nē” ikvienam ļaunumam. Nodibinot draudzīgas attiecības ar Dievu, cilvēks atmet savu egoismu, sāk dalīties ar citiem Dieva mīlestībā, mīl savus brāļus un cenšas rūpēties par viņu dzīvību un veselību, sargājot arī apkārtējo vidu. Noslēgumā Svētais tēvs aicināja klātesošos kalpot patiesībai un ikvienā situācijā rīkoties tā, kā māca Evaņģēlijs, proti, dāvājot sevi citu cilvēku, sevišķi, nabagu un atstumto labā.

Svētā tēva pastorālā vizīte Kazertā atstāja Kampānijas reģiona iedzīvotāju sirdīs dziļu un patiesu prieku. Kā nākošajā dienā norādīja vietējais bīskaps Džovanni Dalize, pāvests iededza cilvēkos jaunas ilgas, proti, dziļu vēlēšanos kopīgiem spēkiem stāties pretī ļaunumam un mierīgā ceļā uzvarēt ļauno ar labo. 26. jūlijā Baznīca atzīmēja Vissvētākās Jaunavas Marijas mātes, sv. Annas liturģiskās piemiņas dienu. Sv. Anna ir Kazertas pilsētas aizbildne. Pateicies par sirsnīgo uzņemšanu, Francisks paziņoja, ka gada laikā apmeklēs arī Neapoli. Kā jau minēts, Euharistijas svinības notika Kazertas karaļa pils laukumā. Šī 18. gs. būvētā Neapoles Burbonu dinastijas rezidence ir UNESCO mantojums un viena no lielākajām pilīm pasaulē. 1992. gadā Svēto Misi tanī pašā vietā celebrēja svētais Jānis Pāvils II.

Pirmdien, 28. jūlijā, Francisks vēlreiz devās uz Kazertu – šoreiz, lai tiktos ar savu draugu no Argentīnas laikiem evaņģēlistu mācītāju Džovanni Trettino. Pēc abu privātās sarunas, kas notika mācītāja mājā, pentekostāļu Izlīgšanas dievnamā pāvests tikās ar evaņģēliskās Baznīcas kopienu, kas šobrīd ir veidošanās stadijā. Vatikāna preses dienesta izdotajā paziņojumā lasām, ka Francisks ar šīs kopienas locekļiem ieturēja pusdienu maltīti. Atgriešanās Vatikānā paredzēta pirmdienas pēcpusdienā.

J. Evertovskis / VR


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta