Jauniešu drauga un brīnumdarītāja Gabriela svētuma atslēga

Pāvests nominēja Pontifikālās Ģimeņu padomes emeritēto prezidentu, kard. Ennio Antonelli par savu speciālo sūtni svinībās Teramo (Itālijā), kur 21. septembrī notiks jauna dievnama konsekrācija. Svētajam Gabrielam veltītais sanktuārijs atrodas Gran Sasso kalna pakājē un ir viens no pazīstamākajiem Itālijā un Eiropā. Katru gadu tur ierodas divi miljoni svētceļnieku, lai lūgtos pie jaunā studenta sv. Gabriela kapa. Viņš tiek dēvēts par jauniešu svēto, par svēto brīnumdarītāju un par smaidīgo svēto. Visā pasaulē viņa vārdā ir nosaukti daudzi pilsētu laukumi, ielas, tilti, viadukti, skolas un slimnīcas. Viņam ir veltītas vismaz 1000 baznīcas visos kontinentos.

Gabriels, dzimtajā vārdā Francisks, piedzima Asīzē 1838. gada 1. martā aristokrātu ģimenē kā vienpadsmitais no 13 bērniem. Tanī pašā dienā saņēma Kristības sakramentu. Agrā bērnībā zaudēja māti. Skolas laikā izcēlās ar spožām zināšanām, bija ļoti apdāvināts, komunikabls un dzīvespriecīgs. Mīlēja teātri, grāmatas un dejas. Gabrielam patika arī eleganti ģērbties un skaisti izskatīties. Nav brīnums, ka jauneklis iepatikās ne vienai vien meitenei. Viņš bija labsirdīgs, līdzjūtīgs pret nabagiem, mīlēja lūgšanu.

Vairākas reizes ģimenē piedzīvotās sēras un slimības lika viņam aizvien labāk apzināties to, ka šīs pasaules prieki ir īsi un nepastāvīgi. 18 gadu vecumā sadzirdēja aicinājumu uz garīgo kārtu. 1856. gadā iestājās Svētā Pāvila no Krusta nodibinātajā reliģiskajā institūtā, kura locekļu mērķis ir ar savu kontemplatīvo dzīvi un apustulātu sludināt pasaulei Dieva mīlestību, kas atklājās caur Kristus ciešanām. Tā jauneklis Gabriels atrada savu sirdsmieru un laimi. Dievs piepildīja viņa sirdi ar patiesu prieku. 1861. gadā smagi saslima, līdz ar to, lai kā gribēja, netika līdz priesterībai. Viņš pieņēma to kā Dieva gribu. 1862. gada 27. februārī, no visiem atvadījies un apsolījis pieminēt visus paradīzē, pārkāpa mūžības slieksni. Jau tūlīt pēc nāves apkārtējie viņu uzskatīja par svētu, jo savu ikdienas dzīvi viņš izdzīvoja mīlestībā un vienkāršībā. „Dievs neskatās „cik”, bet „kā”. Būt pilnīgiem nenozīmē darīt ārkārtējas lietas, tas nozīmē, izdarīt labi ikdienišķās lietas”, savas dzīves laikā sacīja Gabriels, kurš savu īso dzīvi pavadīja Krustā Sistā Jēzus un Marijas – Sāpju Mātes pavēnī. Viņa svētuma noslēpums meklējams tanī, ka viņš visu darīja no sirds.

Pirmais dievnams virs viņa kapa tika uzcelts jau 20. gs. sākumā. 1985. gadā svētvietu apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. 2000. gadā sanktuārijā sanāca kopā tie, kuri ar svētā aizbildniecību ir saņēmuši dziedināšanas vai citas žēlastības un kuru vārds ir Gabriels vai Gabriela. Sapulcējušos skaits bija 20 tk. Sv. Gabrielu, kurš tik ļoti mīlēja dzīvi, šodien mīl daudzi cilvēki, sevišķi jaunieši, jo viņš atklāj tās vērtības, ko katrs meklē; viņš ikvienam no mums var palīdzēt rast dzīvesprieku, iemācīt iegūt pārliecību, ka viss izdosies, ka varam sevi īstenot un ka varam būt laimīgi.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta