Kam man patīk sekot?

„Tauta seko Jēzum, jo atzīst, ka Viņš ir Labais Gans,” teica pāvests šīrīta Svētajā Misē. Francisks aicināja uzmanīties no tiem, kuri ticību reducē līdz morālismiem, seko atbrīvošanās politikai, vai meklē kompromisus ar varu. Kāpēc tik daudzi cilvēki sekoja Jēzum? Pamatojoties uz šo jautājumu, pāvests attīstīja savu homīliju. Jēzum sekoja ļaužu pūļi, jo tie bija pārsteigti par Viņa mācību. Viņa vārdi radīja izbrīnu ļaužu sirdīs. Tas bija izbrīns, kas solīja atrast kaut ko labu, lielu. Toties citi runāja, bet nepievienojās tautai. Pāvests izcēla četras cilvēku grupas, kas runāja Jēzus laikā – jo īpaši, farizejus. Viņš teica, ka farizeji piekopa Dieva kultu, reliģijas kultu, viņu kultā ietilpa vesela rinda baušļu – kādi 300 baušļi, kamēr pastāv tikai desmit. Un šo „smagumu” viņi uzvēla uz tautas pleciem. Francisks teica, ka tādējādi viņi mazināja ticību Dzīvajam Dievam. Tā bija nežēlīga kazuistika, kurā netrūka pretrunu:

„Bet tev vajag, piemēram, izpildīt ceturto bausli. Jā, jā, jā! Tev ir jādod ēst savam vecajam tēvam, savai vecajai mammai. Taču viņa zina, ka es nevaru, jo esmu atdevis savu naudu templim. Tu to nevari? Un tu ļauj saviem vecākiem nomirt badā! Šāda veida visnežēlīgākā kazuistika.”

Kā otru grupu pāvests izcēla saducejus. Viņiem nebija ticības, viņi ticību bija pazaudējuši. Savu reliģisko amatu viņi piekopa slēdzot līgumus ar varu – ar politisko varu, ekonomisko varu. Viņi bija varas vīri.

Trešā grupa bija zeloti, jeb revolucionāri, kuri vēlējās revolūciju, lai atbrīvotu Izraēļa tautu no romiešu okupācijas. Taču tautai piemīt veselīga izjūta, un tā prot atšķirt, kad auglis ir ienācies, un kad nē. Tauta zelotiem nesekoja.

Ceturtā grupa bija labi ļaudis – esēņi, mūki, kuri savu dzīvi konsakrēja Dievam. Tomēr, kā norādīja pāvests, viņi bija tālu no tautas un tauta tiem nevarēja sekot.

Francisks apgalvoja, ka tās bija to personu balsis, kuras nonāca pie tautas, taču nevienai no šīm balsīm nebija spēka sasildīt tautas sirdi. Taču Jēzum jā! Ļaužu pūļi bija pārsteigti. Tie dzirdēja Jēzu un viņu sirds bija sasildīta. Jēzus vēsts aizsniedza viņu sirdis! Jēzus tuvojās tautai, dziedināja tautas sirdi, saprata grūtības. Jēzum nebija kauns runāt ar grēciniekiem, Viņš gāja tos meklēt. Jēzus juta prieku, Viņam patika iet ar savu tautu. Tāpēc Viņš ir Labais Gans. Viņa avis dzird Viņa balsi un Viņam seko.

„Tauta sekoja Jēzum tāpēc, ka Viņš bija Labais Gans. Viņš nebija ne kazuistisks moralizētājs farizejs, ne saducejs, kurš veica politiskas afēras ar varenajiem, ne kareivis, kurš meklēja politisko savas tautas atbrīvošanu, ne kontemplatīvs klostera mūks. Viņš bija Gans! Gans, kurš runāja savas tautas valodu, centās, lai tā saprastu, sacīja patiesību, Dieva lietas. Viņš nekad nekaulējās par Dieva lietām! Bet stāstīja par tām tādā veidā, ka tauta iemīlēja Dieva lietas. Tieši tāpēc tā Viņam sekoja”.

Pāvests atgādināja, ka Jēzus nekad neattālinājās no savas tautas un nekad neattālinājās no sava Tēva. Jēzus bija tik cieši saistīts ar Tēvu – Viņš bija viens ar Tēvu un tāpēc arī tik tuvs tautai. Viņam piederēja šī autoritāte, un tāpēc tauta Viņam sekoja. Pāvests lika katram sev pajautāt:

„Kam man patīk sekot? Tiem, kas man stāsta par abstraktām lietām, vai morālām kazuistikām; tiem, kas saka, ka pieder Dieva tautai, bet kuriem nav ticības, un kuri visu pakļauj sarunām ar politiskajām, ekonomiskajām varām; tiem, kas vienmēr grib darīt dīvainas, destruktīvas lietas, karot tā sauktos „atbrīvošanās karus”, bet kas galu galā nav Kunga ceļi; vai man patīk sekot tālam kontemplatīvam mūkam? Kam man patīk sekot?

Noslēgumā pāvests vēlēja, lai šis jautājums ved mūs pie lūgšanas, lai mēs lūdzam Dievam, Tēvam, lai Viņš mums liek tuvināties Jēzum, lai Viņam sekotu, lai būtu apbrīnas pilni par to, ko Jēzus mums saka”.

I. Šteinerte/VR