Lai remdētu savu izsalkumu, nemeklēsim pasaulīgo barību!

Iemācīties atšķirt īsto barību no viltus barības. Maize, kas padara mūs sātus, ir vienīgi tā, ko dod Kungs – norādīja pāvests. Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētkos viņš vadīja Euharistijas svinības Svētā Jāņa Laterāna bazilikas laukumā. Pēc dievkalpojuma Francisks uzreiz devās ar automašīnu uz Marijas Lielākās bazilikas laukumu, kur sagaidīja procesiju ar Vissvētāko Sakramentu. Sakarā ar ļoti piesātinātajām darba dienām, sevišķi, 21. jūnijā paredzēto braucienu uz Itālijas dienvidiem, Svētais tēvs negāja kājām minētajā procesijā. Viņš arī atteicās no braukšanas līdzi atklātā automašīnā, lai tādējādi cilvēki visu savu uzmanību vērstu nevis uz viņu, bet uz Vissvētāko Sakramentu.

Cilvēks ir izsalcis ne tikai pēc ikdienišķās maizes, bet alkst pēc mīlestības, dzīvības, mūžības. Pāvests aicināja ticīgos pievērsties būtiskajam, apzināties, ka mēs esam pilnībā atkarīgi no Dieva. Īstā barība ir Jēzus Miesa. To saņemot, mēs iegūstam mūžīgo dzīvību, jo šī Maize savā būtībā ir Mīlestība. Euharistijā saņemam Dieva mīlestību. Tā ir nesavtīga mīlestība, vienmēr gatava sevi dāvāt, lai atjaunotu cilvēka dzīvi. Dzīvot saskaņā ar ticību nozīmē uzņemt šo Kunga barību un balstīt savu dzīvi nevis uz materiālajiem labumiem, bet uz nezūdošajiem labumiem – uz Dieva dāvanām: Viņa Vārdu un Viņa Miesu. „Ja paraugāmies apkārt, tad redzam tik daudzus dažādas barības piedāvājumus, kas nav no Kunga, bet kas šķietami apmierina vēl labāk”, turpināja pāvests. „Daži barojas ar naudu, citi ar panākumiem un tukšībām, citi ar varu un lepnību. Taču vienīgā barība, kas remdē mūsu izsalkumu, ir tā, ko dod Kungs!” Francisks piebilda, ka Kunga barība atšķiras no citām barībām. Reizēm tā varbūt nav tik garšīga kā pasaules piedāvātie gardumi. Tad mēs sapņojam kā sapņoja ebreji pēc gaļas podiem un Ēģiptes sīpoliem, aizmirstot, ka to visu viņi ēda kā vergi. Viņu atmiņa bija slima. Viņi bija verdzībā.

Šodien katrs no mums varam uzdot sev jautājumu: Kā ir ar mani? Kur es gribu ēst? Pie kāda galda es gribu ēst? Vai es gribu sēdēt pie Kunga galda, vai sapņoju pēc garšīgiem ēdieniem, lai tos baudītu verdzībā? Bez tam, mēs varam sev pajautāt: Kā ir ar manu atmiņu? Vai tā nav slima? Vai man prātā ir Kunga brīnumu darbi, caur kuriem Viņš dāvā pestīšanu, vai verdzības sīpoli? Ar ko es piesātinu savu dvēseli? Mēs esam aicināti atminēties Kunga brīnumu darbus un atšķirt īsto maizi no neīstās maizes, kas ir tikai ilūzija, jo ir egoisma, pašpietiekamības un grēka rezultāts. Homīlijas noslēgumā pāvests atgādināja, ka mūsu īstā barība ir Vissvētakajā Sakramentā klātesošais Jēzus, kuram esam aicināti pilnībā uzticēties. Viņš sargās no pasaulīgās barības, kas mūs paverdzina, no saindētās barības, un palīdzēs vienmēr paturēt dzīvā atmiņā to, ka Dievs savā mīlestībā ir nemitīgi klātesošs mūsu dzīvē. Procesijas beigās Marijas Lielākās bazilikas laukumā Francisks deva visiem klātesošajiem svētību.

J. Evertovskis / VR


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta