Aizsargāt reliģisko brīvību kā ar cilvēka dabu nesaraujamas tiesības!

20. jūnijā pāvests pieņēma audiencē starptautiskās sanāksmes par reliģisko brīvību dalībniekus. Sanāksmi rīko universitāte LUMSA (Libera Universita’ Maria Santissima Assunta). Kā rāda nosaukumā iekļautie vārdi, šī ir brīvā universitāte, kas nosaukta Debesīs uzņemtās Jaunavas Marijas vārdā. Universitātes mācību korpusi atrodas netālu no Vatikāna radio. Pāvests uzrunā atgādināja, ka ikviens cilvēks vēlas uzzināt patiesību par savu izcelsmi un likteni. Cilvēka prātā un sirdī rodas neapslāpējami jautājumi, kas pēc savas būtības ir reliģiska rakstura jautājumi. Lai tie pilnīgi varētu izpausties, ir vajadzīga reliģiskā brīvība.

„Reliģiskajā brīvībā prāts atzīst cilvēka fundamentālās tiesības, kas atspoguļo viņa visaugstāko cieņu, proti, spēju meklēt patiesību un tai piederēt,” sacīja Francisks. Viņš piebilda, ka reliģiskā brīvība nav tikai domas, vai privāta kulta brīvība. Tā ir brīvība gan privāti, gan publiski dzīvot saskaņā ar ētiskajiem principiem, kas izriet no atrastās patiesības.

Pāvests norādīja, ka tas ir liels izaicinājums globalizētajā pasaulē, kur novājināta doma vēlas pazemināt arī vispārējo ētisko līmeni, un nepatiesa tolerances jēdziena vārdā nonāk pie to personu vajāšanas, kas aizstāv patiesību par cilvēku. Svētais tēvs uzsvēra, ka tāpēc juridiskajos, nacionālajos un starptautiskajos likumos ir jāatzīst, jāgarantē un jāaizsargā reliģiskā brīvība kā ar cilvēka dabu nesaraujamas tiesības. Tas ir arī veselīgas demokrātijas rādītājs un viens no galvenajiem valstiskās leģitimitātes avotiem.

Francisks sacīja arī, ka reliģiskā brīvība, kas ir iekļauta konstitūcijās un likumos, un paredz korektu izturēšanos, veicina savstarpēju attiecību attīstību starp dažādām konfesijām un to veselīgu sadarbību ar valsti un politisko sabiedrību, nesajaucot lomas. Tādējādi, globālā vērtību konflikta vietā var veidot globālu sadarbību kopējā labuma perspektīvā.

„Prāta sasniegumu gaismā,” turpināja Francisks, „kas ir Atklāsmes apstiprināti un pilnveidoti, kā arī tautu civilā progresa gaismā, ir nesaprotams un reizē arī draudīgs fakts, ka šodien pasaulē turpinās diskriminācijas un tiesību apspiešana tikai reliģiskās piederības un ticības publiskas paušanas dēļ. Ir nepieņemami, ka joprojām pastāv īstas vajāšanas, pamatojoties uz reliģisko piederību! Arī kari…”

Pāvests ar sāpēm konstatēja, ka kristieši pasaulē cieš vislielākās vajāšanas. Kristiešu vajāšanas šodien ir vēl stiprākas, nekā pirmajos Baznīcas gadsimtos. Arī kristīgo mocekļu skaits šodien ir lielāks, nekā tai laikā. Un tas notiek 1700 gadus pēc Konstantīna edikta, līdz ar kuru tika noteikta kristiešu brīvība publiski paust savu ticību.

I. Šteinerte/VR