Baznīcas durvīm jābūt atvērtām

Bērni, kuri ir dzīvu vecāku „bāreņi”, Baznīcas identitāte, priesteru attieksme pret cilvēkiem, viņu klātbūtne digitālajā un sporta pasaulē – šiem un citiem tematiem pievērsās pāvests savā garajā uzrunā Romas diecēzes pastorālā kongresa dalībniekiem. Pirmdienas, 16. jūnija, vakarā Pāvila VI zālē pulcējās aptuveni 11 tk. priesteru, katehētu un ticīgo laju uz pasākuma atklāšanu. Francisks atgādināja, ka Baznīca ir māte, kurai jābūt spējīgai pieņemt un apskaut visus cilvēkus.

Romas bīskaps atzina, ka šodien dzīvojam lielā steigā – pavadām uz skolu bērnus, skrienam uz darbu, kur nereti valda saspringta atmosfēra, atgriežoties mājās, nosēžam uz ielas korķos, un tā, nemanot, aizrit mūsu dienas. Pat ja gandrīz visi grib, lai bērni atrod jēgu savai dzīvei, tomēr nereti šie bērni tiek atstāti vieni un dzīvo kā bāreņi. Vecvecāki atrodas veco ļaužu pansionātos, bet tēvs un māte visu laiku skrien. Viņiem nav laika. Viņi mīl savus bērnus, bet mīl „ar steigu”, nespējot atrast laiku, lai pabūtu ar viņiem kopā un parotaļātos. Mēs dzīvojam bāreņu sabiedrībā – sacīja Francisks. Bērni ir bāreņi, jo gandrīz neredz savus vecākus; bāreņi, jo viņiem pietrūkst tēva un mātes glāstu; bāreņi, jo nesaņem vai saņem tikai steigā vecāku maigumu tāpēc, ka mamma ir nogurusi un tētis ir noguris. Bērni ir bāreņi, jo neiepazīst, ko nozīmē nesavtīgi dāvāt. Šodien tik ļoti pietrūkst šīs nesavtīguma izjūtas! Tā ir vajadzīga ģimenēs, skolā, draudzē. Ja tās nav, tad ir ļoti grūti izprast Dieva žēlastības nozīmi.

Pāvests norādīja, ka Itālijā 40 % jauniešu ir bezdarbnieki. Sabiedrība padara mūs par bāreņiem. Tas nozīmē, ka „man gar tevi nav nekādas daļas. Tevi var izmest ārā. Man ļoti žēl, bet tāda ir dzīve”. Jā, tāda, diemžēl, ir mūsdienu mentalitāte. Katrs domā par savām ērtībām, par savu labumu, taču ērtības nespēj sagādāt mums patiesu prieku, to var sniegt tikai Jēzus ar savu bezgalīgās mīlestības skatienu. Lūk, te atklājam kristīgās iniciācijas dziļo nozīmi – dzemdināt cilvēkus ticībā nozīmē pasludināt, ka mēs neesam bāreņi. Lai atvērtu sirdi Dieva žēlastībai, vajadzīgs atrast laiku – atgādināja Francisks. Jēzus atnāca pasaulē, lai dāvātu mums savu mīlestību. Viņš mīl mūs ar nesavtīgu mīlestību. Viņš apsolīja, ka nepametīs mūs bāreņus. Šajā kontekstā pāvests mudināja Romas priesterus sludināt pasaulei, ka mēs neesam bāreņi.

Savā uzrunā viņš pieskārās arī Baznīcas identitātei. „Mūsu māte Baznīca ir mazliet veca”, teica Svētais tēvs. „Viņa nav vecmāte, bet tomēr tai ir vajadzīga atjaunotne. To jāatjauno nevis pie estētiskā ķirurga, bet dodot tai bērnus”. Francisks atgādināja, ka Baznīcai jābūt mātei, nevis labi sakārtotai nevalstiskai organizācijai. Šajā sakarā viņš norādīja, ka evaņģelizācija nav prozelītisms. Baznīca aug nevis, pateicoties prozelītismam, bet mātišķajai pievilcībai. Tās sūtība ir evaņģelizācija. Tai jāraugās nākotnē ar cerību un pacietību, un tai jāprot samīļot un sasildīt savus bērnus.

Runājot par priesteriem, Svētais tēvs atzina, ka saprot, ka viņi ir noguruši. „Vēlu viņiem visu to labāko, jo būt par prāvestu nav viegli”, viņš sacīja. „Vieglāk ir būt par bīskapu nekā par prāvestu, jo mums, bīskapiem, ir iespēja mazliet distancēties vai paslēpties aiz „Jūsu Ekselence”, bet prāvestam visu laiku kāds klauvē pie durvīm, un tas nav viegli”. Neskatoties uz to, Francisks norādīja, ka Baznīcas durvīm jābūt atvērtām. Priesteriem jāizturas pret cilvēkiem ar lielu žēlsirdību un līdzjūtību, tiem jābūt ar plaši atvērtu sirdi. Priesterim jāpārdomā vairākas lietas: Kāds ir viņa dienas grafiks? Vai tas ir piemērots cilvēkiem? Kāda ir viņa attieksme, viņa runas veids? Vai viņš ir klātesošs digitālajā un sporta pasaulē? Tātad, vajadzīga drosme, lai rastu jaunas pieejas un jaunus veidus, kā būt tuvākiem un atvērtākiem cilvēkiem.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta