Lai sabiedrībā panāktu izmaiņas, vajadzīga žēlsirdības revolūcija

Skandinot dziesmas un plivinot krāsainus karodziņus, tūkstošiem cilvēku izstieptām rokām svētdienas pievakarē gleznainajā Trasteveres rajonā, Romā, sagaidīja pāvestu. Viņš ieradās Dievmātei veltītajā bazilikā, lai lūgtos kopā ar tiem, kurus aprūpē Svētā Egīdija kopiena. Lūgšana, nabagi un miers – bija viņa uzrunas atslēgas vārdi. Klātesošo vidū bija migranti, bēgļi, jaunieši, kuriem nav darba, slimnieki, vecie ļaudis, bezpajumtnieki, cilvēki ar īpašām vajadzībām, vietējo kvartālu iedzīvotāji un Romas viesi, kā arī Mūžīgās pilsētas ebreju kopienas pārstāvji. Svētais tēvs atgādināja, ka lūgšana ir ierocis, kas aizskar Dieva sirdi. Viņš aicināja visus lūgties par mieru un par visiem jauno nabadzības formu upuriem. „Esam pulcējušies ap Kristu, kas uzlūko mūs ar dziļu un maiguma pilnu skatienu, un pie Jaunavas Marijas, kura skauj mūs savās rokās”, sacīja Francisks.

„Tas, kurš uzlūko Kungu, redz arī citus”, turpināja pāvests, vēršoties pie Egīdija kopienas. „Arī jūs iemācījāties saskatīt citus, sevišķi, nabagus. Esiet un palieciet kopiena, kura ir kopā ar nabagiem!” Redzot klātesošo vidū bērnus un sirmgalvjus, Svētais tēvs atgādināja, ka izturēšanās pret vieniem un otriem ir zīme tam, cik vesela ir sabiedrība. Tauta, kas nesargā savus sirmgalvjus un nerūpējas par jauniešiem, ir tauta, kurai nav nākotnes – viņš uzsvēra. Ja ekonomiskajā sistēmā virsroku gūst nauda nevis cilvēks, tad tie, kuri nespēj neko dot, tiek izmesti atkritumos. Bērni tiek izmesti, vecie ļaudis tiek izmesti. Runa ir par tādiem rīcības veidiem, aiz kuriem slēpjas eitanāzija. Ja neder, tad metam ārā – tāda ir šodienas mentalitāte. Bez tam, šodien krīze ir tik liela, ka tiek izmesti arī jaunieši. Eiropā ir 75 miljoni jauniešu jaunāku par 25 gadiem, kuri ne mācās, ne strādā. Eiropa ir pagurusi. Mums jāpalīdz tai atgūt spēkus, jāpalīdz tai no jauna atrast savas saknes – teica Francisks. Viņš uzsvēra, ka izmaiņas sabiedrībā sākas ar nabagiem un vecajiem ļaudīm, un mudināja cilvēkus būt solidāriem.

Runājot par mieru, pāvests norādīja uz lūgšanas un dialoga nepieciešamību. Bez dialoga pasaulei draud noslāpšana. Tomēr dialogu veidot ir iespējams tikai tad, ja paliekam pie savas identitātes. Svētā Egīdija kopiena sniedz nozīmīgu ieguldījumu miera un dialoga starp reliģijām veicināšanā, kā arī veicina sabiedrībā līdzjūtību un žēlsirdību. Īstā revolūcija ir maiguma un līdzjūtības revolūcija – uzsvēra pāvests, atgādinot, ka laiks, kurā dzīvojam, ir žēlsirdības laiks.

Ienākot dievnamā, Svētais tēvs bīdi lūdzās „Žēlsirdības Dievmātes” svētgleznas priekšā. Tā ir 7. gadsimta ikona, senākā koka ikona Romā, kur attēlota Dievmāte ar Jēzus Bērnu klēpī. Pirms pāvesta uzrunas uzstājās Svētā Egīdija kopienas dibinātājs Andrea Rikkardi, sīru-pareizticīgo arhibīskaps Žans Kavaks no Damaskas, 90 gadus vecā sirmgalve Irma Lombardo, 12 gadus jaunā meitene Frančeska Gregori, 28 gadus jaunais bezdarbnieks Daniels Kotani, 58 gadus vecā Adriana Čičiliani, kura ir invalīde jau no dzimšanas, 30 gadus vecais čigāns Branko Savics un 29 gadus vecais bēglis Davuds Jusefi.

Andrea Rikkardi atgādināja, ka kopienas aicinājums ir kalpošana nabagiem, un uzsvēra, ka pasaules pārveidošanu katram jāsāk pašam ar sevi. Arhibīskaps Žans Kavaks stāstīja par tām neizmērojamajām ciešanām, ko šobrīd piedzīvo cilvēki Sīrijā. Viņiem nav darba, nav māju, nav ko ēst. Tomēr nedrīkst nolaist rokas un padoties. Kristieši ir ticības un cerības ļaudis. Sevišķi svarīgas ir lūgšanas. Arī deviņdesmitgadīgā Irma norādīja uz lūgšanas nozīmi un spēku. Divpadsmitgadīgā Frančeska, kas dzīvo diezgan nemierīgā Romas perifērijas rajonā Tor Bella Monaca, pateicās pāvestam par to, ka viņš nemitīgi runā par perifērijām. Bezdarbnieks Daniels apliecināja, ka varētu atrast dažādus veidus, kā nopelnīt naudu, taču tie būtu negodīgi veidi, tāpēc viņš no tiem atsakās. „Ja jau no mazotnes es nebūtu no Jēzus iemācījies, ka dzīves vērtība meklējama nevis tanī, ko daru, bet tanī, kas esmu, tad es būtu izmisis”, sacīja Daniels. Savukārt Adriana, kura ir slima kopš dzimšanas, uzsvēra, ka dzīve ir skaista, jo visapkārt ir draugi. Viņi ir vislielākā dāvana. Turklāt, vislabākais mūsu draugs ir Jēzus, jo tieši Viņš lieliski spēj kliedēt smagāko slimību – vientulību. Romā dzimušais čigānu tautības jaunietis Branko pieskārās čigānu juridiskā statusa jautājumam un diskriminācijai, un apliecināja, ka visi kopā varam veidot labāku sabiedrību. Visbeidzot, 29 gadus vecais musulmaņu bēglis Davuds no Afganistānas stāstīja par savu bīstamo un sarežģīto ceļojumu no Afganistānas līdz Itālijai. Tā laikā viņš vairākas reizes bija pakļauts nāves briesmām. Viņa ceļa biedri zaudēja dzīvību vai nu kalnu aizās, vai jūras dzelmē. Davuds liecināja, ka viņu ir izglābis Dievs un viņa vecāku lūgšanas. Šodien viņš var dzīvot mierā, viņam ir darbs un, pateicoties Svētā Egīdija kopienai, viņa dzīve rit normālās sliedēs.

Vizītes noslēgumā pāvests īsumā vēlreiz uzrunāja visus klātesošos, aicinot lūgties par mieru pasaulē un par visiem, kuriem šodien klājas grūti – kuriem nav iztikas līdzekļu, kuri nevar samaksāt par īri, kuri ir spiesti pamest mājvietu. „Lūgšana ir mūsu ierocis, ar kura palīdzību varam aizskart Dieva sirdi”, sacīja Francisks. Romas ebreju delegācija oficiāli uzaicināja pāvestu apmeklēt pilsētas sinagogu. 1986. gadā to apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II, bet 2009. gadā – emeritētais pāvests Benedikts XVI.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta