Kad Kungs mums vēlas uzticēt misiju, Viņš mūs sagatavo

„Kad Kungs mums vēlas uzticēt misiju, Viņš mūs sagatavo, lai veiktu to labi. Un mūsu atbildei ir jābalstās uz lūgšanu un uzticību,” tā sintētiskā veidā var izklāstīt pāvesta sprediķa saturu šīrīta Svētajā Misē.

Francisks atzīmēja, ka vienu dienu varam būt drosmīgi elkdievības pretinieki un kalpot Dievam, bet jau nākamajā dienā esam tik nospiesti, ka gandrīz vai vēlamies mirt, jo mūsu misijas brīdī kāds mūs nobaidīja. Tas, kurš līdzsvaro šīs divas vienu otrai pretējās puses – spēku un cilvēcisko trauslumu, ir un vienmēr būs Dievs. Taču mums Viņam ir jāuzticas. Tāda ir pravieša Elijas vēsture, kas aprakstīta Ķēniņu grāmatā un ko pāvests izmantoja kā katra ticīgā pieredzes piemēru. Pazīstamais liturģiskais lasījums rāda Eliju Horeba kalnā. Viņš saņem aicinājumu iziet no alas, kurā atradās, un nostāties Dieva priekšā. Kad Kungs iet garām, saceļas stiprs vējš, nodreb zeme un aizdegas uguns liesmas, taču Dievs neparādās nevienā no šīm materiāla rakstura izpausmēm. Pēc tam nāk maiga vēja pūsma un tieši tajā Elijs atpazīst Dievu:

„Kungs nebija ne vējā, ne zemestrīcē, ne ugunī, bet Viņš bija tai maigajā vēja pūsmas čukstā, Viņš bija mierā, vai, kā teikts oriģinālā, tieši oriģinālā, kur sastopam skaistu izteicienu: „Kungs bija skanīga klusuma pavedienā”. Šķiet, ka tā ir pretruna – būt skanīga klusuma pavedienā. Elijs prot atšķirt, kur bija Kungs, un Kungs viņu sagatavo ar šo atšķirtspējas dāvanu. Un tad uztic viņam misiju”.

Misija, ko Dievs uztic Elijam, ir svaidīt jauno Izraēļa ķēniņu un jauno pravieti, kurš ir aicināts aizvietot pašu Eliju. Pāvests īpašu uzmanību vērsa uz paternitātes delikāto veidu, ar kādu šis uzdevums tiek uzticēts cilvēkam, kurš jūt spēku un dedzību vienā brīdī, bet otrā jūtas sagrauts. Francisks apgalvoja, ka Kungs sagatavo dvēseli, sirdi, un sagatavo to pārbaudījumos, paklausībā, neatlaidībā:

„Tad, kad Kungs vēlas dot mums misiju, vēlas dot darbu, Viņš sagatavo. Viņš sagatavo, lai to labi veiktu, tāpat kā Viņš sagatavoja Eliju. Un svarīgākais ir nevis tas, ka Viņš satika Kungu – nē, nē, tas, protams, ir labi. Bet svarīgākais ir viss gājums, lai nonāktu līdz misijai, ko uztic Kungs. Un tā ir atšķirība starp apustulisko misiju, kuru uztic Kungs, un uzdevumu „Tev ir jāizpilda šis uzdevums, jāizdara tas un tas. Tas ir cilvēcisks uzdevums, godīgs, labs… Kad Kungs uztic misiju, Viņš mums vienmēr liek ienākt procesā – attīrīšanās procesā, izšķirtspējas procesā, paklausības procesā, lūgšanas procesā”.

Pāvests teica, ka uzticība šim procesam ir ļaut sevi Kungam vadīt. Šai gadījumā ar Dieva palīdzību Elijs pārvar bailes, ko viņā izraisīja ķēniņiene Jezabele, kura draudēja viņu nogalināt:

„Šī ķēniņiene bija ļauna ķēniņiene, un viņa nogalināja savus ienaidniekus. Un viņam bija bailes. Taču Kungs ir varenāks. Elijs parāda, ka arī tādiem kā viņš – lielam un stipram, ir vajadzīga Kunga palīdzība un sagatavošanās misijai. Paraudzīsimies uz to: viņš iet, paklausa, cieš, izšķir, lūdzas, atrod Kungu. Lai Kungs dod mums žēlastību visās mūsu dienās ļaut sevi sagatavot, lai mēs varētu liecināt par Jēzus pestīšanu!”

I. Šteinerte/VR