Nē kristiešiem-uniformistiem, alternatīvistiem un pašlabuma meklētājiem!

„Nē kristiešiem-uniformistiem, alternatīvistiem un pašlabuma meklētājiem!” Šādu nostāju pāvests Francisks pauda ceturtdienas rīta Svētajā Misē. Homīlijā viņš aicināja piesargāties no trim minētajām personu grupām, kas sevi mēģina saukt par kristiešiem. Šiem cilvēkiem Baznīca nenozīmē viņu mājas, viņi to drīzāk ir „izīrējuši”. Jēzus lūdzas par Baznīcu un lūdz Tēvam, lai starp Viņa mācekļiem nebūtu šķelšanos un strīdu. Pāvests Francisks izmantoja šo Evaņģēlija fragmentu, lai pakavētos tieši pie Baznīcas vienotības. Viņš atzīmēja, ka daudzi apgalvo, ka viņi pieder Baznīcai, taču Baznīcā īstenībā viņi ir tikai „ar vienu kāju”, kamēr otra stāv ārā. Tādā veidā viņi rezervē sev vietu gan vienā, gan otrā pusē.

Tātad, pāvesta Franciska skatījumā vieni ir uniformisti – tie, kas vēlas, lai Baznīcā visi būtu vienādi:

„Uniformisms. Skarbums. Viņi ir skarbi! Viņiem nav tās brīvības, ko piešķir Svētais Gars. Un to, ko Jēzus ir sludinājis Evaņģēlijā, viņi jauc ar savu doktrīnu, ar savu vienādības doktrīnu. Taču Jēzus nekad nav gribējis, ka Viņa Baznīca būtu tik sastingusi. Nekad! Un tāpēc viņi Baznīcā neienāk. Viņi sauc sevi par kristiešiem, par katoļiem, taču viņu skarbā attieksme tos no Baznīcas attālina.”

Otru grupu veido tie, kuriem vienmēr ir savas idejas, kuri nevēlas, lai tās būtu tādas kā Baznīcai, bet kuriem vienmēr ir alternatīva. Francisks tos sauc par alternatīvistiem:

„Es ienāku Baznīcā, bet ar šo ideju, ar šo ideoloģiju. Un tā, viņu piederība Baznīcai ir daļēja. Arī viņi ar vienu kāju stāv ārpusē. Arī viņiem Baznīca nenozīmē mājas. Arī viņi to izīrē līdz kādam zināmam mēram. Viņi pastāvēja jau Evaņģēlija sludināšanas sākumos. Padomāsim par agnostiķiem, ko tik spēcīgi kritizē apustulis Jānis! „Jā, jā, esam katoļi, bet mūsu idejas ir tādas…” Alternatīva. Viņi neiet pa Baznīcas ceļu!”

Pie trešās grupas pāvests pieskaita tos, kuri sauc sevi par kristiešiem, taču neienāk Baznīcas sirdī. Viņi ir izdevīguma meklētāji, tie, kuri uz Baznīcu iet personīgā labuma dēļ un galu galā Baznīcā nodarbojas ar savām afērām:

„Afēristi. Mēs tos pazīstam labi! Arī viņi bija jau iesākumā. Atcerēsimies burvi Sīmani, atcerēsimies Ananiju un Safīru. Viņi izmantoja Baznīcu, lai gūtu peļņu. Un mēs tādus esam redzējuši draudzēs un diecēzēs, un reliģiskajās kongregācijās – dažus „Baznīcas labdarus”, vai nē? Viņi lielījās ar savu „labdarību” un beigās, aiz durvīm, strādāja savus ļaunos darbus. Arī viņi nejūt, ka Baznīca būtu viņu māte, ka būtu savējā.”

Pāvests atzīst, ka kārdinājumu ir daudz un ka mēs visi esam dažādi, mēs neesam vienādi, un par to ir jāpateicas Dievam, jo pretējā gadījumā, Franciska vārdiem runājot, „zemes virsū valdītu īsta elle.” „Mēs visi esam aicināti paklausīt Svētajam Garam,” turpināja pāvests. Viņš norādīja, ka tieši šī paklausība ir tikums, kas mūs izglābs no sastinguma, no alternatīvisma un izdevīguma meklēšanas Baznīcā. Paklausība Svētajam Garam ir arī tā, kas Baznīcu pārvērš no mājas izīrēšanai par savām mājām.

Noslēgumā Francisks aicināja lūgties, lai Kungs sūta Svēto Garu un veido harmoniju mūsu kopienās.

I. Šteinerte/VR