Noslēgusies pāvesta vizīte Svētajā Zemē

Neļausim, lai mūs uzvar bailes! Jēzus nekad nepamet mūs vienus – tie bija pāvesta Franciska vieni no pēdējiem vārdiem viņa vizītes Svētajā Zemē laikā. Lūgšanas un miera svētceļojums ir noslēdzies. Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 23.00 Francisks ar Izraēlas aviokompānijas „El Al” lidmašīnu B777 ielidoja Romas Čiampino lidostā, no kurienes atgriezās Vatikānā. Mūsdienu laikmetā tas bija pāvestu 139. ceļojums ārpus Itālijas. Vizītes pēdējās dienas pēcpusdienā Ģetzemanes baznīcā Francisks tikās ar priesteriem, reliģisko ordeņu locekļiem un semināristiem, bet Pēdējo Vakariņu namā kopā ar Svētās Zemes bīskapiem celebrēja Svēto Misi.

Tikšanās Ģetzemanes baznīcā iesākās ar Svētā tēva lūgšanu pie akmens, ko, saskaņā ar tradīciju, slacīja Jēzus asaras un sviedri ar asins lāsēm, kad Viņš lūdza Tēvu savu ciešanu un nāves priekšvakarā. Jeruzalemes latīņu rita patriarhs Fuads Tvals savā uzrunā pieskārās mūsdienu cilvēku agonijai un norādīja, ka Jeruzaleme ir pilsēta, kas, no vienas puses, vieno visus ticīgos, bet, no otras puses, tos šķeļ. Tā ir Kalvārijas un reizē Augšāmcelšanās un cerības pilsēta. Vēršoties pie pāvesta, patriarhs norādīja uz Svētās Zemes Baznīcas ciešanām: „Mūsu dārgie konsekrētie ļaudis, kas ir vietējās Baznīcas integrālā sastāvdaļa, bieži vien, tāpat kā Jēzus Ģetzemanē, jūtas vientuļi un atstāti. Ar Tavu starpniecību un Tavu balsi lūdzam kristīgajai pasaulei un saviem brāļiem bīskapiem izrādīt viņiem lielāku tuvību, solidaritāti un piederības šai Baznīcai Mātei izjūtu”.

Pāvests savā uzrunā mudināja priesterus un konsekrētos ļaudis nepadoties bailēm un mazdūšībai, jo Jēzus vienmēr ir mums līdzās un ved mūs pie rokas. „Jūsu klātbūtne šajā zemē ir ļoti svarīga”, viņš sacīja. „Par to visa Baznīca jums ir pateicīga un atbalsta jūs ar savām lūgšanām”. Svētais tēvs aicināja klātesošos uzdot sev jautājumu: „Kāds es esamu sava Kunga, kurš cieš, priekšā?” Varbūt es guļu, bēgu vai aiz bailēm noliedzu Jēzu? Varbūt esmu divkosīgs un nepatiess, vai tomēr, paldies Dievam, ierindojos to vidū, kuri palika uzticīgi līdz pat beigām? „Kad Golgātā viss satumst un liekas zudusi jebkāda cerība, tad tikai mīlestība ir stiprāka par nāvi”, atgādināja Francisks. Jēzus draudzība ar mums, Viņa uzticība un žēlsirdība ir visvērtīgākā dāvana, kas iedrošina mūs uzticīgi iet uz priekšu, neskatoties uz mūsu kritieniem, kļūdām un nodevībām. Mēs visi esam padoti grēkam un ļaunumam, tāpēc esam aicināti būt modri. Noslēgumā pāvests sirsnīgi sveica visus Jeruzalemes kristiešus un iedrošināja viņus būt drosmīgiem, priecīgiem un cerības pilniem Kristus lieciniekiem. Pēc tikšanās ar konsekrētajām personām Francisks Olīvu dārzā iestādīja nelielu olīvkoku. Turpat līdzās aug pirms 50 gadiem pāvesta Pāvila VI stādītais olīvkoks, kā arī 8 citi tūkstošgadīgie koki, kas atgādina par Jēzus ciešanām.

Svētā tēva vizīte bija ļoti piesātināta. Pēdējais notikums – Euharistijas svinības vietā, kur Jēzus kopā ar saviem apustuļiem ēda Pēdējās Vakariņas un kur nonāca Svētais Gars un dzima Baznīca. Pēdējo Vakariņu nams atgādina mums kalpošanu, jo tur Jēzus mazgāja saviem apustuļiem kājas. Pēdējo Vakariņu nams atgādina Euharistijas upuri, draudzību, atvadīšanos un apsolījumu, ziņkārību un nodevību, kā arī dalīšanos, brālību, harmoniju un mieru – norādīja Francisks. Šis nams atgādina arī par jaunas Dieva bērnu saimes – Baznīcas – rašanos. Tās avots ir augšāmcēlies Kristus. Kristīgās ģimenes pieder šai lielajai saimei un smeļas tanī spēku, lai, neraugoties uz dzīves grūtībām, vienmēr atjaunotos un ietu uz priekšu. „Sūti, Kungs, savu Garu un atjauno zemes vaigu”, lūdzās Svētais tēvs, mudinot Baznīcu uzticīgi sekot savam Kungam un „iziet”, iet pie visiem cilvēkiem, nest tiem mīlestības vēsti.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta