Ko garīgā ziņā nozīmē saikne, kas mūs savstapēji vieno?

Heichal Shlomo centrā pie Jeruzalemes Lielās sinagogas pāvests tikās ar diviem Izraēlas lielrabīniem, kas pārstāv sefardītu un aškenazītu tradīcijas. „Esmu ļoti priecīgs šodien atrasties kopā ar jums,” teica Francisks, uzrunājot rabīnus Šlomo Amaru un Dāvidu Lau. „Pateicos par sirsnīgo uzņemšanu un par viesmīlības vārdiem, kādus man veltījāt”. Pāvests pastāstīja, ka jau Buenosairesā viņš varējis paļauties uz daudzu brāļu ebreju draudzību. Tāpat jau pirmajos pontifikāta mēnešos ir bijusi iespēja tikties ar dažādu ebreju organizāciju pārstāvjiem no visas pasaules.

Francisks atzīmēja, ka šis draudzības gājums ir viens no Vatikāna II koncila augļiem, kas ir plūkti, īpaši pateicoties deklarācijai Nostra aetate. Nākamajā gadā apritēs 50 gadi, kopš tās iznākšanas. „Esmu pārliecināts, ka tas, kas pēdējos gadu desmitos ir norisinājies attiecībās starp ebrejiem un katoļiem, ir autentiska Dieva dāvana, viens no Viņa paveiktajiem brīnumiem,” teica pāvests. Tomēr, kā viņš atzina, Dieva dāvana nespētu izpausties bez daudzu drosmīgu un dāsnu cilvēku – gan ebreju, gan kristiešu līdzdalības.

Pāvests īpaši izcēla dialoga nozīmi starp Izraēlas Lielrabinātu un Svētā Krēsla komisiju reliģiskajām attiecībām ar ebrejiem. Šis dialogs aizsākās līdz ar pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Svētajā Zemē 2002. gadā. Tātad, tam ir 12 gadi. Šai sakarā Svētais tēvs vēlējās atsaukties uz ebreju tradīciju Bar Mitzvah, saskaņā ar kuru dialogs ir sasniedzis pieaugušā vecumu. Tāpēc pāvests izteica pārliecību, ka to sagaida spoža nākotne.

Francisks uzsvēra, ka runa nav tikai par savstarpējas cieņas attiecību nodibināšanu cilvēciskā līmenī. „Gan kristieši, gan ebreji esam aicināti uzdot dziļa satura jautājumus par to, ko garīgā ziņā nozīmē saikne, kas mūs savstarpēji vieno,” teica pāvests un atgādināja, ka tā ir saikne, kas nāk no augšas, kas pārspēj mūsu gribu un paliek neskarta, neraugoties uz visām attiecību grūtībām, kas, diemžēl, ir pieredzētas vēsturē.

Romas bīskaps apliecināja, ka no Katoliskās Baznīcas puses, bez šaubām, ir vēlēšanās pilnībā atzīt savas ticības ebrejiskās saknes. Turpinot vērsties pie ebrejiem, pāvests izteica šādu cerību:

„Ar jūsu palīdzību paļaujos, ka arī no ebreju puses saglabāsies, un ja iespējams, arī pieaugs interese – sevišķi starp jaunajām paaudzēm, iepazīt kristietību. Arī šai svētītajā zemē, kurā tā atpazīst savus sākumus.”

Noslēdzot uzrunu, Francisks piemetināja:

„Mūsu kopējā mantojuma savstarpēja pazīšana, spēja novērtēt to, kas mūs vieno, un respekts pret to, kas šķir, varēs kalpot par ceļvedi turpmākai mūsu attiecību attīstībai nākotnē, ko saliekam Dieva rokās. Kopā varēsim dot lielu ieguldījumu miera labā. Kopā varēsim liecināt strauji mainīgajā pasaulē par dievišķā Radīšanas plāna nepārejošo nozīmi. Kopā ar neatlaidību varēsim stāties pretim jebkurai antisemītisma izpausmei un dažādām citām diskriminācijas izpausmēm. Lai Kungs mums palīdz ar paļāvību un dvēseles nesatricināmību staigāt Viņa ceļus! Shalom!”

I. Šteinerte/VR