Nav kristieša bez Baznīcas, kristieša, kas staigā viens

„Nav kristieša bez Baznīcas, kristieša, kas staigā viens” teica pāvests šīrīta Svētās Mises homīlijā, atgādinot, ka pats Jēzus bija iekļauts savas tautas gājumā. Vadoties pēc pirmā šīsdienas Svēto Rakstu lasījuma, pāvests Francisks paskaidroja, ka apustuļi, sludinot Jēzu, nesāk no Viņa, bet no viņa tautas vēstures. Bez tās Jēzu nav iespējams saprast, jo Viņš ir tieši šīs vēstures beigas, pret kurām vēsture iet. „Tāpēc nav iespējams saprast kristieti ārpus Dieva tautas. Kristietis nav klejotājs, viņš pieder tautai – Baznīcai. Kristietis bez Baznīcas ir nereāla lieta,” teica Francisks.

„Taču nav iespējams saprast vienu pašu kristieti, kā nav iespējams saprast vienu pašu Jēzu Kristu. Jēzus Kristus nav nokritis no debesīm kā varonis, kas nāk mūs izglābt. Nē, Jēzum Kristum ir vēsture. Un varam teikt to, kas ir patiess: Dievam ir vēsture, jo Viņš vēlējās iet kopā ar mums. Un nav iespējams saprast Jēzu Kristu bez vēstures. Tā arī kristieti bez vēstures, kristieti bez tautas, kristieti bez Baznīcas nav iespējams saprast. Tā ir laboratorijas lieta, mākslīga lieta, lieta, kas nespēj dot dzīvību”.

Francisks piebilda, ka Dieva tauta iet ar apsolījumu. Ir svarīgi, lai šī dimensija – piemiņas dimensija, būtu klātesoša mūsu dzīvē:

„Kristietis glabā piemiņu par savas tautas vēsturi, viņš glabā piemiņu par savas tautas noieto gājumu, glabā piemiņu par savu Baznīcu. Piemiņu… Visas pagātnes piemiņu… Un tad, uz kurieni iet šī tauta? Pretim definitīvam apsolījumam. Tā ir tauta, kas iet pretim pilnībai, izvēlētā tauta, kam ir apsolīta nākotne, un kas iet pretim šim apsolījumam, pretim šī apsolījuma piepildījumam. Un tāpēc, kristietis Baznīcā ir vīrietis, vai sieviete ar cerību – cerību apsolījumam. Tā nav kaut kā sagaidīšana. Nē, nē! Tā ir cita lieta – tā ir cerība! Ar to uz priekšu. Tā nepieviļ”.

„Raugoties atpakaļ,” teica pāvests, „kristietis ir piemiņas cilvēks. Viņš vienmēr lūdz piemiņas žēlastību. Raugoties uz priekšu, kristietis ir cerības vīrietis un sieviete. Un tagadnē kristietis iet Dieva gājumu un atjauno Derību ar Dievu. Viņš nemitīgi saka Kungam: „Jā, vēlos baušļus, vēlos Tavu gribu, vēlos Tev sekot. Viņš ir Derības cilvēks, un šo Derību svinam katru dienu Svētajā Misē. Tātad, tie ir euharistiskie sieviete un vīrietis. Homīliju pāvests noslēdza ar šādu aicinājumu:

„Šodien padomāsim, - mums tas nāks par labu, kāda ir mūsu kristīgā identitāte? Mūsu kristīgā identitāte ir piederība tautai: Baznīcai. Bez tās mēs neesam kristieši. Esam ienākuši Baznīcā caur Kristību. Esam kristieši. Tāpēc izstrādāsim ieradumu lūgt piemiņas žēlastību, piemiņu par Dieva tautas veikto gājumu. Ko Dievs ir darījis ar mani, manā dzīvē, kā Viņš man ir licis iet… Lūgt cerības žēlastību, kas nav optimisms: nē, nē! Tā ir cita lieta. Un lūgt žēlastību ik dienas atjaunot Derību ar Kungu, kas mūs ir aicinājis. Lai Kungs dod šīs trīs žēlastības, kas ir nepieciešamas kristīgajai identitātei!”

I. Šteinerte/VR