Mēs esam grēcinieki, bet Baznīca ir svēta

Vadoties pēc dienai paredzētā pirmā Svēto Rakstu lasījuma, kurā vēstīts par svētā Pāvila atgriešanos, kurš no Baznīcas ienaidnieka kļuva par svēto, pāvests Francisks piektdienas rīta dievkalpojumā paskaidroja, ko īsti nozīmē „svēta Baznīca”. Homīlijā viņš vispirms jautāja: „Bet kā tā var būt svēta, ja tajā atrodamies visi mēs? Visi esam grēcinieki... Svēta ir Baznīca. Mēs esam grēcinieki, bet Baznīca ir svēta. Viņa ir Jēzus Kristus līgava un Viņš to mīl, Viņš to svētdara, svētdara katru dienu ar savu Euharistisko upuri. Arī mēs, grēcinieki, topam svētdarīti svētā Baznīcā, piederot šai Baznīcai. Esam Baznīcas bērni un Māte-Baznīca mūs svētdara ar savu mīlestību, ar sava Līgavaiņa sakramentiem.”

Pāvests paskaidroja, ka svētais Pāvils savās vēstulēs runā ar svētajiem, ar mums – ar grēciniekiem, bet svētas Baznīcas bērniem, kas ir svētdarīta ar Jēzus miesu un asinīm: „Šai svētajā Baznīcā Kungs izvēlas dažus cilvēkus, lai labāk palīdzētu saskatīt svētumu, lai palīdzētu saskatīt, ka Viņš ir tas, kurš svētdara, ka neviens nespēj svētdarīt pats sevi, ka nepastāv kursi, kuros māca kļūt svētiem, ka būt svētiem, nenozīmē kļūt par faķīru, vai kaut ko tamlīdzīgu… Nē! Svētums ir Jēzus dāvana savai Baznīcai, un lai to pierādītu, Viņš izvēlas cilvēkus, kuros skaidri redz savu svētdarīšanas darbu”.

Francisks atgādināja, ka Evaņģēlijā ir daudzi svēto piemēri – ir Magdalēna, no kuras Jēzus izdzina septiņus dēmonus, ir Matejs, kurš bija savas tautas nodevējs un ņēma no tās naudu, lai dotu romiešiem,” ir Zakejs un daudzi citi, kas visiem liek saskatīt, kāda ir svētuma pirmā regula: ir nepieciešams, lai Kristus aug un mēs kļūstam mazāki. Svētuma regula ir mūsu pazemība, ļaujot augt Jēzum. Tā, Kristus izvēlas Saulu, kurš bija Baznīcas vajātājs: „taču Kungs viņu gaida. Viņš to gaida un liek izjust savu spēku. Sauls kļūst akls, paklausa, viņš kļūst kā mazs bērns un paklausa. Saula sirds izmainās. „Tā ir cita dzīve,” teica pāvests. Taču Pāvils nekļūst varonis, jo viņš, kurš sludināja Evaņģēliju visai pasaulei, savu dzīvi beidz Romā, kļūstot par savu mācekļu upuri. Kādu rītu pie viņa ieradās trīs, četri, vai pieci kareivji, aizveda viņu un nocirta galvu. Lielais Pāvils, kurš gāja pa visu pasauli, savu dzīvi beidz šādā veidā. Viņš kļūst mazāks, mazāks, mazāks. „Atšķirība starp varoņiem un svētajiem,” turpināja skaidrot pāvests, „ir liecība, Jēzus Kristus atdarināšana, iešana pa Jēzus Kristus ceļu, proti, pa krusta ceļu.” Francisks piebilda, ka daudzi svētie savu dzīvi beidz pazemīgā veidā. Lieli svētie! „Domāju par svētā Jāņa Pāvila II pēdējām dienām… Visi to redzējām”, piebilda pašreizējais pāvests. Viņš turpināja atcerēties savu priekšgājēju un aicināja ņemt no viņa piemēru:

„Viņš nevarēja parunāt. Lielais Dieva atlēts, lielais Dieva karavīrs savas gaitas beidz šādā veidā – slimības pievarēts, pazemots kā Jēzus. Tas ir lielo personību svētuma ceļš. Tas ir arī mūsu svētuma ceļš. Ja mēs neļausim pārveidot savas sirdis, ejot šo Jēzus ceļu, nenesīsim krustu katru dienu, vienkāršu, parastu krustu, un neļausim augt Jēzum – ja neiesim pa šo ceļu, tad nebūsim svēti. Taču, ja iesim pa šo ceļu, mēs visi liecināsim par Jēzu Kristu, kas mūs ļoti mīl. Un liecināsim, ka, lai arī mēs esam grēcinieki, Baznīca ir svēta. Viņa ir Jēzus līgava.”

I. Šteinerte/VR