“Kristietis, kurš neliecina, kļūst sterils,” apgalvoja pāvests otrdienas rīta Svētajā
Misē. Homīlijā viņš pakavējās pie svētā Stefana moceklības, kas aprakstīta Apustuļu
darbos. Francisks teica, ka Baznīca nav universitāte, kurā māca reliģiju, bet gan
tauta, kas seko Jēzum. Tikai šādā veidā Baznīca var būt auglīga māte. Pāvests aplūkoja
pirmā Baznīcas mocekļa, svētā Stefana dzīves gājumu. Arī viņš, tāpat kā Jēzus, saskārās
ar tautas vadoņu greizsirdību un tie centās viņu nogalināt. Arī par viņu tiek sniegtas
nepatiesas liecības un pieņemts pārsteidzīgs spriedums. Stefans viņus brīdina, ka
tie pretojas Svētajam Garam. Pāvests Francisks atzīmēja, ka šiem cilvēkiem nebija
miera viņu sirdīs. Tajās valdīja naids. Lūk, tāpēc, izdzirdot Stefana vārdus, viņi
bija aizkaitināti. Šo naidu viņu sirdīs bija iesējis velns. Tas ir dēmona naids pret
Kristu.
Šis dēmona naids, kurš pēc savas patikas izrīkojās ar Jēzu Kristu Viņa
ciešanās, atkārtojas arī Stefana gadījumā. Viņa moceklībā skaidri saskatāma cīņa starp
Dievu un dēmonu. No otras puses, Jēzus savējiem ir teicis, ka viņiem ir jāpriecājas
par to, ka viņus vajās Viņa vārdā. Tā ir viena no svētībām. Tāpēc, kā paskaidroja
pāvests Francisks, dēmons nespēj paciest Baznīcas svētumu, vai kāda cilvēka svētumu,
nepastrādājot ļaunu. To viņš dara ar Stefanu, taču Stefans mirst piedodams, tāpat
kā Jēzus. Pāvests turpināja skaidrot:
„Moceklība tulkojumā no grieķu valodas
nozīmē arī liecība. Un tā, varam teikt, ka kristieša ceļš ved pa šīs liecības pēdām,
pa šīm Jēzus pēdām, lai sniegtu liecību par Viņu, un daudzreiz šī liecība beidzas
ar jaunu dzīvību. Nav iespējams saprast kristieti, kurš neliecina. Mēs neesam ideju
„reliģija”, vai sterilas teoloģijas, skaistu lietu, baušļu reliģija. Nē, mēs esam
tauta, kas seko Jēzum Kristum un liecina, kas vēlas sniegt Jēzus Kristus liecību,
un šī liecība dažreiz nes jaunu dzīvību”.
Pēc Stefana nogalināšanas, izraisījās
vardarbība pret Jeruzalemes Baznīcu. Pāvests atzīmēja, ka šie cilvēki jutās stipri
un to darīt viņus mudināja dēmons. Tādējādi kristieši izklīda Jūdejā, Samarijā. Vajāšanas
tiem lika doties tālumā, un tur, kur viņi ieradās, tie sludināja Evaņģēliju, liecināja
par Jēzu. Tā sākās Baznīcas misija. Daudzi konvertējās, dzirdot šos ļaudis runājam.
Viens no Baznīcas tēviem ir teicis: „Mocekļu asinis ir kristiešu sēkla”. Ar savu liecināšanu
tie sludināja ticību:
„Liecināšana gan ikdienas dzīvē, ieskaitot grūtības,
gan arī vajāšanās, nāvē, vienmēr ir auglīga. Baznīca ir auglīga un tā ir māte, kad
liecina par Jēzu Kristu. Taču, tad, kad Baznīca aizveras sevī, uzskata, tā teikt,
sevi par „reliģijas universitāti”, ar daudzām skaistām idejām, ar daudzām svētnīcām,
ar daudziem skaistiem muzejiem un citām lietām, bet nesniedz liecību, tā paliek sterila
un nedod dzīvību, ko ir saņēmusi no Jēzus Kristus”.
Pāvests piebilda, ka moceklis
Stefans bija Svētā Gara pilns. Viņš brīdināja, ka nav iespējams liecināt bez Svētā
Gara klātbūtnes mūsos. Smagos brīžos, kad ir jāizvēlas pareizais ceļš, kad ir jāpasaka
„nē” daudzām lietām, kuras mūs kārdina, ir jālūdz Svētais Gars. Tas dara mūs stiprus,
lai ietu pa liecināšanas ceļu:
„Šodien, domājot par šiem diviem tēliem – par
Stefanu, kurš mirst, un par cilvēkiem, kristiešiem, kas, izvairoties no vardarbības,
dodas uz visām pusēm, pajautāsim sev: kāda ir mana liecība? Vai esmu kristietis, Jēzus
liecinieks, vai arī esmu vienkāršs kādas sektas numerārijs? Vai esmu auglīgs, jo sniedzu
liecību, vai arī palieku sterils, jo neļauju Svētajam Garam vadīt mani uz priekšu
kristīgā paaicinājuma ceļā?”