Rūgtums un formālisms aizver durvis uz pestīšanu

„Rūgtums un formālisms, kas piemīt daudziem kristiešiem, aizver durvis uz pestīšanu,” brīdināja pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē. „Anestezētie kristieši”, kā izteicās Francisks, „Baznīcai nedara labu”. Svētais tēvs norādīja, ka nedrīkst apstāties pie formālismiem, bet ir „jāiejaucas” lietās, jāuzvar gara rūgtums un jāriskē, lai kļūtu par Evaņģēlija sludinātājiem pirmajā personā. Pāvests pakavējās pie Evaņģēlija lasījuma par Jēzus tikšanos ar paralizēto, kurš būdams jau 38 gadus slims, gulēja pie dīķa, gaidīdams dziedināšanu. Šis vīrs vaimanāja, jo neriskēja iegremdēties ūdenī. Viņu vienmēr apsteidza kāds cits. Taču Jēzus viņam liek „piecelties” un iet. Šis brīnums izsauca nosodījumu farizejos, jo bija sabats un viņi apgalvoja, ka šai dienā nedrīkst dziedināt. Pāvests atzīmēja, ka šai stāstā ir attēlotas divas nopietnas garīga rakstura slimības – vispirms jau slimnieka padošanās bezcerībai. Francisks teica:

„Domāju par daudzajiem kristiešiem, daudzajiem katoļiem: jā, viņi ir katoļi, taču bez entuziasma, sevī viņi nes rūgtumu. „Jā, dzīve, lūk, ir tāda, bet Baznīca… Es eju uz Misi katru svētdienu, taču labāk neiejaukties, esmu pārliecināts par savu veselību, un nejūtu, ka man būtu jādara kas citu labā… Tu kaut ko izdari, bet tad tev kāds pārmet… Nē, labāk neriskēt…”. Tā ir indīguma, rūgtuma slimība, kristiešu rūgtuma slimība. Šī attieksme paralizē apustulisko dedzību, kas kristiešiem liek apstāties, taču ne jau labākajā šī vārda nozīmē. Šādi kristieši nerūpējas par Evaņģēlija sludināšanu! Tie ir anestezēti cilvēki”.

Pāvests piebilda, ka neiejaukšanās kļūst par „garīgu rūgtumu”. Šādi cilvēki ir noskumuši, viņi neizstaro gaismu, viņi ir negatīvisma piesūcināti. „Tā ir mūsu, kristiešu, slimība,” teica Francisks. „Ejam uz Misi katru svētdienu, bet vēlamies, lai mūs netraucē,” viņš turpināja raksturot kristiešus bez apustuliskās dedzības. Svētais tēvs ar rūgtumu secināja, ka Baznīcā ir ļoti daudz šādu kristiešu. Viņi ir egoisti, kas dzīvo tikai sev, kas nevēlas liecināt par Jēzus jaunumu citiem, par jaunumu, ko esam par velti saņēmuši.

Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā rodam vēl vienu grēku, redzot, ka Jēzus tiek kritizēts tāpēc, ka Viņš ir dziedinājis slimnieku sabatā. Pāvests norādīja, ka tas ir formālisma grēks. Viņš sacīja, ka šāda veida cilvēki, arī kristieši, rūpējas tikai par to, lai visi dokumenti būtu kārtībā, lai visi būtu atestēti. Tai pašā laikā viņi neatstāj vietu Dieva žēlastībai. Viņi ir apstājušies, aizvērušies sevī, savās skumjās. Viņi nav spējīgi nest pestīšanu, jo paši aizver durvis pestīšanai.

„Nedrīkst,” tā ir šādu cilvēku iecīnītā regula. Pāvests atzīmēja, ka arī mēs daudzreiz esam bijuši rūgtuma nesēji, vai arī liekuļi tāpat kā farizeji. Tie ir kārdinājumi, kuri ir jāspēj atpazīt, lai pret tiem aizstāvētos. Šo divu kārdinājumu priekšā, šo daudzo ievainoto cilvēku priekšā nostājas Jēzus un jautā „Vai vēlies būt izdziedināts?” Un vēlāk, sastopot paralizēto vīru, Viņš tam piekodina vairs negrēkot.

„Divas kristīgās frāzes: „Vai vēlies būt izdziedināts?”, „Tad negrēko vairs”. Šīs frāzes tiek izrunātas ar maigumu, ar mīlestību. Un tas ir kristīgais ceļš, apustuliskās dedzības ceļš – tuvināties cilvēkiem, kas ir ievainoti, tai skaitā bieži vien arī no Baznīcas vīriešiem un sievietēm. Brāļa un māsas jautājums „Vai vēlies tikt dziedināts?” Un vēlāk pamudinājums „negrēko vairs, tas nav labi!” Šīs divas Jēzus frāzes ir daudz skaistākas par rūgtuma piesātinātu, vai liekulīgu attieksmi.”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta