Neklaiņot pa dzīvi, bet iet taisni uz mērķi!

„Neklaiņot pa dzīvi, ieskaitot garīgo, bet iet taisni uz mērķi. Kristietim tas nozīmē sekot Dieva apsolījumiem, kas nekad nepieviļ,” tāda ir pāvesta Franciska mācība šīrīta Svētajā Misē. Svētais tēvs atzīmēja, ka ir kristieši, kas paļaujas uz Dieva apsolījumiem, un seko tiem visu savu dzīvi. Taču ir arī tādi, kuru ticības dzīve ir kā sastāvējies dīķis, kā arī tādi, kas ir pārliecināti par savu progresu, bet patiesībā veic tikai „eksistenciālu tūrismu”.

Pāvests izšķīra šīs trīs ticīgo kategorijas, kuras vieno apziņa par to, ka kristīgā dzīve ir ceļš. Taču atšķirība ir tajā, kā viņi šo ceļu iet. Atsaucoties uz lasījumu no Isaja grāmatas, pāvests paskaidroja, ka Dievs pirms kaut ko prasīt, vienmēr apsola. Viņa apsolījums ir jaunā dzīve un prieka piepildīta dzīve. Šeit ir rodams galvenais cerības tikuma pamats – paļauties uz Dieva apsolījumiem, zinot, ka Viņš nekad nepieviļ. Tāpat šeit slēpjas kristīgās dzīves būtība, proti, iet pretim apsolījumiem. Pāvests atzīmēja, ka ir arī tādi kristieši, kas krīt kārdinājumā apstāties:

„Daudzie apstājušies kristieši! Ir daudz kristiešu ar vāju cerību. Jā, viņi tic, ka būs debesis un viss būs labi. Tas ir labi, ka viņi tic, taču debesis tie nemeklē! Viņi pilda baušļus, priekšrakstus – visu, visu, bet ir apstājušies. Kungs no viņiem nevar veidot raugu savā tautā, jo viņi neiet. Un tā ir problēma: viņi stāv uz vietas. Ir arī citi, kas novirzās no ceļa. Mēs visi kādreiz esam novirzījušies no ceļa, to apzināmies. Problēma nav tajā, ka novirzāmies, bet gan tajā, ka nespējam vairs uz tā atgriezties, tai pašā laikā apzinoties, ka ejam nepareizi”.

Francisks norādīja, ka tas, kurš tic un seko ticības norādījumiem, ir Evaņģēlijā aprakstītais ķēniņa ierēdnis, kurš lūdz Jēzu izdziedināt savu slimo dēlu un dodamies uz mājām ne mirkli nešaubās, ka Skolotājs izpildīs savu apsolījumu. Pretēji šim vīram, pastāv, iespējams, „visbriesmīgākā” grupa, kas pieviļ paši sevi. Tie kas iet, bet netiek uz priekšu:

„Tie ir klaiņojošie kristieši. Viņi klaiņo un klaiņo, it kā dzīve būtu eksistenciāls tūrisms. Viņi klaiņo bez mērķa, bez apsolījumu uztveršanas nopietni. Tie klaiņo un pieviļ sevi, jo saka „Es ceļoju!” Nē, tu neceļo, tu klaiņo. Klaiņojošie kristieši… Turpretim, Kungs mums prasa neapstāties, nenovirzīties no ceļa un neklaiņot visu dzīvi. Neklaiņot visu dzīvi… Viņš mums prasa raudzīties uz apsolījumiem, iet uz priekšu ar apsolījumiem, kā to darīja šis vīrs. Šis vīrs ticēja Jēzus vārdam! Ticība mūs vada par ceļu pretim apsolījumiem. Ticība Dieva apsolījumiem.”

Pāvests piebilda, ka mūsu, kā grēcinieku stāvoklis, liek novirzīties no ceļa, taču Kungs vienmēr dod žēlastību atgriezties:

„Gavēnis ir skaists laiks, lai padomātu, vai atrodos gājumā, vai stāvu nekustīgi uz vietas. Atgriezies! Padomāt arī, vai neesmu novirzījies no ceļa. Tad ej, izsūdzi grēkus, un atsāc gājumu uz priekšu! Tāpat padomāt, vai neesmu kļuvis teologāls tūrists, viens no tiem, kuri iet riņķī, bet netiek uz priekšu. Lūgsim Kungam žēlastību tikt uz ceļa. Atsākt gājumu, taču pretim apsolījumiem!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta