Nekautrēties no sava brāļa, savas māsas miesas!

“Vai tad, kad dodu ziedojumu, ļauju brīvi krist monētai, neapturot roku?” jautāja pāvests piektdienas rīta Svētajā Misē. “Vai tad, kad dodu ziedojumu, skatos sava brāļa, savas māsas acīs? Vai zinot, ka man pazīstams cilvēks ir saslimis, dodos viņu apmeklēt? Vai sveicinu viņu ar mīlestību? Vai protu noglāstīt slimniekus, vecus ļaudis, bērnus, vai arī esmu pazaudējis izpratni par glāstiem?” turpināja Francisks. Viņš mudināja nekautrēties no mūsu brāļu miesas, uzsvērdams, ka tā ir arī mūsu miesa. „Pēc tā, kā izturamies pret šiem brāļiem un māsām, tiksim tiesāti,” atgādināja pāvests.

„Vai kautrējos no sava brāļa, vai māsas miesas?” Tas bija viens no jautājumiem, ko Francisks uzdeva Svētās Mises homīlijā. Viņš uzsvēra, ka ticības dzīve ir cieši saistīta ar tuvākmīlestību pret nabadzīgajiem, bez kuras tas, ko sludinām, ir liekulība. Pāvests teica, ka kristietība nav regula bez dvēseles, formālu likumu ievērošanas saraksts cilvēkiem ar „labo liekulības seju”, aiz kuras slēpjas tukša sirds bez mīlestības. Kristietība ir paša Kristus „miesa”, kurš bez kautrēšanās noliecas pār tiem, kas cieš. Lai izskaidrotu šo pretnostatījumu, pāvests izmantoja šīsdienas Evaņģēlija lasījumā aprakstīto dialogu starp Jēzu un likuma zinātājiem. Tie kritizē mācekļus par to, ka viņi neievēro gavēni atšķirībā no viņiem pašiem un farizejiem. Francisks norādīja, ka likuma zinātāji baušļu ievērošanu bija pārvērtuši formalitātē, pārveidojot reliģisko dzīvi ētikā un aizmirstot pašu sakni, proti, pestīšanas, izraudzīšanās, derības vēsturi:

„Saņemt no Kunga Tēva mīlestību, saņemt no Kunga tautas identitāti un vēlāk pārveidot to ētikā, nozīmē atteikties no šīs mīlestības dāvanas. Šie liekulīgie ļaudis ir „labi cilvēki”, viņi dara visu kā rakstīts. Viņi šķiet labi! Viņi ir ētikas piekopēji bez labestības, jo ir zaudējuši piederību tautai! Pestīšana, Kungs ir tautas vidū, Viņš pieder tautai.”

„Un tomēr,” atgādināja pāvests, „jau pravietis Isajs aprakstīja, kādam ir jābūt gavēnim Dieva skatījumā: „Nometiet važas,”, „atlaidiet brīvībā kalpus,” kā arī „kļūstiet par maizi izsalkušajiem, dodiet pajumti tiem, kam tās nav,” „apģērbiet kailos”. Francisks norādīja:

„Tas ir gavēnis, kādu vēlas Kungs! Gavēnis, kas rūpējas par brāļa dzīvi, kurš, kā saka Isajs, nekautrējas no sava brāļa miesas. Mūsu perfekcija, mūsu svētums iet uz priekšu kopā ar mūsu tautu, kurā esam izraudzīti un iekļauti. Mūsu vislielākais svētuma akts ir tieši brāļa miesā un Jēzus Kristus miesā. Svētuma akts šodien, šeit pie altāra, nav liekuļa gavēnis. Tā ir nekautrēšanās no Kristus miesas, kas atnāk uz šejieni! Tas ir Kristus miesas un asiņu noslēpums! Tā ir dalīšanās maizē ar nabadzīgajiem, rūpes par slimniekiem, veciem ļaudīm, tiem, kas mums nespēj dot neko pretim. Tā ir nekautrēšanās no miesas!”

„Tas nozīmē, ka visgrūtākais gavēnis ir labestības gavēnis,” piebilda pāvests. Tas ir gavēnis, ko spēj Labais Samarietis, kurš noliecas pār ievainoto, nevis tas priesteris, kurš ir iekšēji iztukšots. Izdarot kopsavilkumu, pāvests teica, ka šodien Baznīcas piedāvājums ir uzdot jautājumu: „Vai es kautrējos no sava brāļa, savas māsas miesas?”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta