Šodien ir žēlsirdības laiks

Vai tu raudi? Vai varbūt jau esi zaudējis šo spēju? Vai tu raudi, kad saslimst vai mirst kāds bērns? Vai tu aizlūdz Tabernakula priekšā? Kā vakarā noslēdz savas dienas gaitas – vai ar Kungu, vai pie televizora ekrāna? Vai proti samīļot bērnus, sirmgalvjus, slimos? Iesākot Lielā gavēņa laiku, šos jautājumus pāvests Francisks uzdeva priesteriem. 6. marta rītā Svētais tēvs tikās ar Romas diecēzes prāvestiem. Uzrunā viņš pievērsās žēlsirdības tematam. Viņš uzsvēra, ka laiks, kurā šodien dzīvojam, ir žēlsirdības laiks. Taču ko priesterim nozīmē būt žēlsirdīgam? Evaņģēlijā lasām, ka savā laikā Jēzus iežēlojās par cilvēkiem un juta viņiem līdzi, jo tie bija noguruši un apjukuši kā avis bez gana. Līdzīga aina paveras arī mūsdienās Romā, Itālijā un visā pasaulē. Daudzi ir ievainoti un atstumti. Daudziem ir lielas materiālās grūtības un attiecību problēmas. Cilvēki cieš fiziski un garīgi, viņi cieš no ieļaunojuma, skandāliem, tai skaitā, arī Baznīcā – atzina Francisks. Daudzi ir pasaulīgo ilūziju ievainoti. Būt žēlsirdīgam nozīmē vispirms ķerties pie ievainojumu dziedēšanas. Tāpēc priesterim jābūt ar līdzjūtīgu sirdi. Pāvests norādīja, ka auksti un nejūtīgi priesteri nenes labumu Baznīcai. „Kancelejas” vai „laboratorijas” priesteri nenes labumu. Baznīca šodien ir kā „kara hospitālis” jeb „slimnīca zem klajas debess”. Nepieciešams dziedēt ievainojumus.

Mēs neesam šeit pulcējušies, lai gavēņa sākumā noturētu skaistas rekolekcijas, bet esam šeit, lai ieklausītos Svētā Gara balsī, kurš šodien, šajā žēlsirdības laikā, uzrunā visu Baznīcu – sacīja pāvests. Viņš atgādināja, ka priesterim jābūt žēlsirdīgam visā – savos vārdos, darbos un stājā, bet sevišķi Grēksūdzes sakramenta administrēšanas laikā. Viņš nedrīkst būt ne pārāk stingrs, ne vaļīgs. Ne rigorists, ne laksists nespēj būt par Jēzus mīlestības liecinieku, jo nespēj patiesi parūpēties par cilvēkiem. Pirmais ir burta kalps, bet otrais pārāk vieglprātīgi izturas pret sirdsapziņas problēmām, grēku un patiesību. Lai priesteris spētu būt patiesi žēlsirdīgs, viņam pašam jāļaujas Debesu Tēva apskāvienam Izlīgšanas sakramentā. Francisks minēja arī tādu jēdzienu kā „pastorālās ciešanas”, kas ir viena no žēlsirdības formām. Priesterim ir jāprot ciest par viņam uzticētajiem cilvēkiem un ar viņiem, kā tēvs un māte cieš par saviem bērniem. Viņam nav jākaunas no sava brāļa miesas, bet ir jādzīvo ar atvērtu sirdi, jo Kristus apskaidroto miesu varēs kontemplēt tikai tas, kurš būs pratis parūpēties par savu ievainoto brāli.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta