Krusts kristiešu ceļā ir vienmēr

„Krusts kristiešu ceļā ir vienmēr,” apgalvoja pāvests otrdienas rīta dievkalpojumā. Homīlijā viņš runāja par kristiešu vajāšanām un atzīmēja, ka šodien ir vairāk mocekļu nekā pirmajos Baznīcas laikos. Pāvests uzsvēra, ka kristiešu dzīve nav vis kaut kāda „komerciāla izdevība”, bet gan „sekošana Jēzum”. Jēzus tikko bija beidzis runāt par ļaunumu, ko var nest bagātības, kad Pēteris Viņam pajautāja, ko saņems mācekļi, kas ir atstājuši visu, lai Viņam sekotu. Pāvests savu sprediķi attīstīja, vadoties no šīs situācijas, kas aprakstīta šīsdienas Evaņģēlija lasījumā.

Francisks izcēla Jēzus dāsnumu, jo Kungs uz Pētera jautājumu atbild, ka nav neviena, kas būtu atstājis ģimeni, mājas, tīrumus, un kas nesaņemtu simtkārt vairāk jau tagad. Pāvests pieļāva, ka Pēteris varbūt domāja, ka sekot Jēzum ir „skaista komercaktivitāte”, kas palīdz nopelnīt simtkārt vairāk. Taču Jēzus paskaidro, ka līdzās šiem nopelniem būs arī vajāšanas:

„It kā Viņš teiktu: „Jā, jūs visu atstājāt un šeit, zemes virsū, saņemsiet daudzas lietas, taču ar vajāšanām!” Gluži kā salātus ar vajāšanu eļļu – vienmēr! Šie ir kristieša nopelni un šis ir tā ceļš, kurš vēlas sekot Jēzum, jo šo ceļu gāja Viņš: Viņš tika vajāts! Tas ir pazemošanās ceļš. Pāvils saka filipiešiem: „Viņš pazemojās. Viņš bija cilvēks līdz pat nāvei un pazemojās līdz pat nāvei, nāvei krustā”. Tāda ir kristīgās dzīves nokrāsa”.

Pāvests norādīja, ka tāpat ir arī Kalna svētībās, kad Jēzus saka: „Svētīgi esat jūs, ja jūs ienīdīs, ja jūs vajās mana Vārda dēļ”. Viena no svētībām ir vajāšana. Tūlīt pēc Svētā Gara nonākšanas, mācekļi sāka sludināt un sākās vajāšanas: Pēteris nonāca cietumā, Stefans tika nogalināts un vēlāk nogalināti tika arī daudzi Jēzus mācekļi līdz pat mūsu dienām. Francisks teica, ka krusts kristīgās dzīves ceļā ir vienmēr. Svētais tēvs piebilda, ka Baznīcā, kristīgajā kopienā, mums ir daudzi brāļi, daudzas māsas, daudzas mātes, daudzi tēvi, taču ir arī vajāšanas. Viņš paskaidroja:

„Jo pasaule necieš Kristus dievišķību. Necieš Evaņģēlija sludināšanu. Necieš Kalna svētības. Un tā rodas vajāšanas: ar vārdiem, ar apmelošanu, ar nomelnošanu, ar cietumu… Tāpat kā pret pirmo gadsimtu kristiešiem. Taču mēs to viegli aizmirstam. Bet padomāsim par daudziem kristiešiem, padomāsim par tiem pirms 60 gadiem, kas atradās ieslodzījuma nometnēs, nacistu cietumos, komunistu cietumos. Tik daudzi! Par to, ka viņi bija kristieši! Arī šodien… „Bet šodien mums ir vairāk kultūras un šīs lietas nepastāv.” Pastāv! Un es jums saku, ka šodien ir vairāk mocekļu, nekā Baznīcas pirmajos laikos”.

Francisks piebilda, ka daudzi brāļi un māsas, kas liecina par Jēzu, sniedz liecību par Jēzu, tiek vajāti. Pāvests ar rūgtumu konstatēja, ka daudziem kristiešiem ir liegts turēt pat Svētos Rakstus:

„Viņi tiek notiesāti tāpēc, ka viņiem ir Bībele. Viņi nedrīkst nēsāt krusta zīmi. Un tas ir Jēzus ceļš. Taču tas ir priecīgs ceļš, jo Kungs mūs nekad nepārbauda vairāk par to, cik spējam panest. Kristīgā dzīve nav komerciāla izdevība, nav iešana pa karjeras kāpnēm. Tā gluži vienkārši ir sekošana Jēzum! Taču, kad sekojam Jēzum, notiek šādas lietas. Padomāsim, vai mūsos ir vēlēšanās būt drosmīgiem Jēzus lieciniekiem? Padomāsim arī, ka tas nāks par labu daudziem brāļiem un māsām, kuri šodien – šodien nedrīkst turēt Svētos Rakstus, jo tiek vajāti”.

Homīlijas noslēgumā pāvests vēlreiz atgādināja, ka šie brāļi un māsas nedrīkst piedalīties Svētajā Misē, jo tas ir aizliegts. Taču cik reizes priesteri viņu vidū ierodas slepeni, izliekas, ka kopā ietur maltīti, dzer tēju, taču viņi svin Svēto Misi. Un tas notiek šodien! „Padomāsim, vai esam gatavi nest krustu, kā to darīja Jēzus? Panest vajāšanas, lai liecinātu par Jēzu, kā to dara šie brāļi un māsas, kas šodien tiek pazemoti un vajāti?” šādus jautājumus pāvests aicināja pašam sev uzdot katram kristietim, piebilstot, ka tas nāks par labu visiem.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta