Slimnieku svaidīšanas sakraments – stiprinājuma un cerības avots

Kāpēc, vecākam cilvēkam atrodoties slimības gultā, ģimenes locekļi bieži vien neuzdrošinās aicināt priesteri? Kāpēc tomēr ir ļoti svarīgi, lai garīgais gans apmeklētu slimnieku? Atbildes uz šiem jautājumiem atrodam pāvesta 26. februāra katehēzes mācībā. Trešdienas vispārējās audiences laikā Francisks skaidroja Slimnieku svaidīšanas sakramenta nozīmi. Daudzviet pagātnē, tai skaitā arī Latvijā, šo sakramentu tautā dēvēja par „pastaro svaidīšanu” jeb „pastaro svētību”, jo ar to saistīja nāves tuvošanos. Šo sakramentu lūdza kā garīgo stiprinājumu, pavadot cilvēku uz mūžību. Mūsdienās Baznīca to sauc par „Slimnieku svaidīšanu”, jo, kā norādīja pāvests, šāds apzīmējums ļauj paraudzīties ar daudz plašāku skatienu. Tas palīdz slimības un ciešanas uzlūkot Dieva žēlsirdības perspektīvā. Jāatceras, ka slimību un sāpju brīdī mēs nekad neesam vieni! Ar mums kopā ir Baznīca un pats Kungs Jēzus – uzsvēra pāvests.

Uzrunājot Svētā Pētera laukumā kuplā skaitā sapulcējušos svētceļniekus, Francisks parādīja, ka Slimnieku svaidīšanas sakraments ir domāts ne tikai mirstošajiem, bet arī slimajiem. To var saņemt gan vecumā, gan arī nopietnā slimībā. Sakramenta noslēpumu visā tā dziļumā atklāj Lūkasa evaņģēlija līdzība par Labo samarieti (sal. 10, 30-35). Katru reizi, kad tas tiek svinēts, priestera personā cietējam – smagi slimajam vai vecajam cilvēkam – līdzās nostājas pats Jēzus. Kristus izlej pār viņu savu mīlestību un žēlastību. Īstenībā, cietējs tiek uzticēts Baznīcai, tas ir, katram no mums, lai mēs par viņu rūpētos. Arī mēs, tāpat kā Jēzus, esam aicināti izliet žēlsirdības eļļu pār tiem, kuri cieš miesā vai garā.

Slimnieku svaidīšana ir viens no paša Kristus iedibinātajiem sakramentiem. Tas ir dziedināšanas sakraments, ko netieši min evaņģēlists Marks (sal. 6, 13), bet ticīgajiem iesaka un dara zināmu apustulis Jēkabs: „Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu Kunga vārdā! Un ticīga lūgšana izglābs slimnieku, un Kungs viņu pacels; un ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots” (sal. 5, 14-15). Sv. Jēkabs, tātad, ļoti precīzi formulē Baznīcai Kunga uzticēto uzdevumu dziedināt slimos. Pāvests paskaidroja, ka šāds ieteikums tika praktizēts jau apustuļu laikos. Jēzus prasīja, lai mācekļi izturas pret slimajiem un cietējiem ar tādu pašu mīlestību kā Viņš, un piešķīra tiem spēju Viņa vārdā nest mierinājumu un stiprinājumu. Pirmā žēlastība, kuru sniedz Slimnieku svaidīšanas sakraments, ir tieši stiprinājums, dvēseles miers un izturība, lai pārvarētu grūtības, kas pavada smagu slimību vai vecuma nespēku. Šī žēlastība ir Svētā Gara dāvana, kas atjauno paļāvību un ticību uz Dievu, kā arī stiprina cīņā pret ļaunā gara kārdinājumiem ļauties izmisumam un bailēm nāves priekšā. Sakramenta saņēmējs saņem ne tikai dvēseles, bet, ja tāda ir Dieva griba, dažreiz arī miesas dziedināšanu. Šajā kontekstā pāvests brīdināja, ka tomēr nevajadzētu kļūt „apsēstiem” un par katru cenu gribēt, lai notiktu brīnums un cilvēks saņemtu arī miesas dziedināšanu. Galvenais ir paša Jēzus klātbūtne.

Tieši pārliecībai par šo klātbūtni vajadzētu kļūt mums par pamudinājumu ikvienas vajadzības gadījumā lūgt, lai cilvēks, sevišķi tas, kurš ir vecāks par 65 gadiem, saņemtu Slimnieku svaidīšanu – mudināja Francisks. Dažreiz slimais vai viņa tuvinieki priestera ierašanos saista ar nāvi. Ja izsauksim priesteri, tad drīz vien būs jāaiziet… Ģimenes locekļi nereti domā, ka slimajam vai vecajam cilvēkam tādā veidā tiks radīts satraukums. Taču tie ir maldi! Tā nav taisnība – atgādināja Svētais tēvs. Priesteris ierodas, lai cietējam palīdzētu. Garīdznieka personā ierodas pats Jēzus, kurš stiprina, mierina un dod cerību. Ja tomēr cilvēkam ir pienācis Dieva noteiktais laiks atstāt šo pasauli, tad Slimnieku svaidīšana, protams, sagatavo viņu pēdējai pārejai uz mūžību.

Šo sakramentu šodien lūdz aizvien mazāk arī tādēļ, ka mūsdienās daudzās kristīgajās ģimenēs ir izplatījies uzskats par slimībām un nāvi kā tabu. Cilvēki domā, ka būs labāk, ja mazāk par to runās, slēps, paturēs pie sevis. Tomēr smagos brīžos ir svarīgi dalīties ar citiem. „Nedomājiet, ka tas ir tabu”, sacīja pāvests, „jo vienmēr ir skaisti apzināties, ka sāpju un slimības brīdī mēs neesam vieni”. Slimnieku svaidīšanas sakramenta auglis ir ne tikai stiprinājums un vienotība ar Kristu, bet arī vienotība ar Baznīcu. Visa Baznīca aizlūdz par slimnieku, atbalsta viņu, savukārt, slimnieks veicina Baznīcas svētdarīšanu. Priesteris un tie, kuri piedalās Slimnieku svaidīšanas sakramenta svinēšanā, pārstāv visu kristīgo kopienu, kas kā viena miesa, kopā ar Jēzu, atrodas visapkārt cietējam un viņa ģimenes locekļiem, dzīvinot viņos ticību un cerību, un atbalstot viņus ar lūgšanu un savu brālīgo siltumu. Taču vislielākais atbalsts nāk no tā, ka sakramentā ir klātesošs pats Kungs Jēzus, kurš ņem mūs pie rokas, noglāsta mūs, samīļo un atgādina, ka mēs piederam Viņam, un ka nekas – pat ne ļaunums un nāve – nespēs mūs nekad no Viņa šķirt.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs vēlreiz mudināja ticīgos apzināties, ka slimības gadījumā ir jāsauc priesteris, un piekodināja, lai tie tiešām pierastu to darīt. Nav runa par gripu vai saaukstēšanos, par 3-4 dienu slimību, bet par nopietnu slimību. Svarīgi aicināt priesteri, lai slimais vai vecais cilvēks, saņemot Slimnieku svaidīšanu, saņemtu no Jēzus mierinājumu un spēku. „Darīsim to!”, piebilda Francisks.

Vispārējās audiences noslēgumā pāvests vērsās pie klātesošajiem un visas pasaules sabiedrības ar speciālu aicinājumu sakarā ar šajās dienās Venecuēlā notiekošo vardarbību. Viņš pieprasīja, lai iespējami ātrāk tiktu izbeigta vardarbība un naids, un lai visa tauta ietu pa izlīgšanas, piedošanas, atklāta dialoga, patiesības un taisnības ceļu, kas tādējādi ļautu konkrēti veicināt kopēju labumu un mieru.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta