Divu pāvestu klātbūtnē notiek kardinālu konsistorijs

22. februārī, Svētā Pētera katedras dienā, pāvests Francisks iecēla 19 jaunus kardinālus. Svinību laikā Vatikāna bazilikā klātesošs bija arī emeritētais pāvests Benedikts XVI. Ar lielas pazemības žestu, viņš noņēma apaļo cepurīti sasveicināšanās brīdī ar pašreizējo pāvestu. Gredzena pasniegšana, biretes uzlikšana, titula pasniegšana – pāvests Francisks atkārtoja šos vienkāršos žestus, kas Baznīcas 2000 gadu vēsturē notikuši ikreiz, ieceļot jaunus kardinālus. Taču šiem žestiem vienmēr ir jauns spēks, tie simbolizē kopību ar Romas bīskapu un pārējiem brāļiem kardināliem. Tieši šīs kristīgās mīlestības saites pieminēja jaunais kardināls Pjetro Parolins, kas pārējo jauno kardinālu vārdā sveica pāvestu Francisku un emeritēto pāvestu Benediktu XVI. Vatikāna valsts sekretārs atcerējās pāvesta Franciska aicinājumu viņa pontifikāta pirmajā dienā, proti, staigāt Kunga priekšā un celt Baznīcu. Šim tematam bija veltīta arī Svētā tēva šīsdienas homīlija.

„Arī šobrīd Jēzus staigā mūsu priekšā. Viņš nāk pa priekšu un atver mums ceļu,” atsaucoties uz Evaņģēlija vārdiem (Mk 10, 32), teica pāvests kardinālu konsistorija dalībniekiem. Viņš atzīmēja:„Tas mūs Evaņģēlijos pārsteidz: Jēzus daudz staigā, un iedams, māca. Tas ir svarīgi. Jēzus nav atnācis, lai mācītu filozofiju, vai ideoloģiju… bet gan „ceļu”, pa kuru iet kopā ar Viņu, un ceļu iemācās, to staigājot. Jā, dārgie, brāļi, tas ir mūsu prieks: iet kopā ar Jēzu”.

Taču pāvests atzina arī, ka tas nav viegli, nav ērti, jo ceļš, ko izvēlas Jēzus, ir krusta ceļš. Un tā, kad Viņš mācekļiem priekšsludina savas ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, viņi paliek izbrīnīti un baiļu pārņemti par to, kas Jēzum būs jāizcieš, un ko riskēja izciest arī viņi. „Atšķirībā no tā laika mācekļiem,” teica pāvests kardināliem, „mēs zinām, ka Jēzus uzvarēja, un mums nevajag baidīties no krusta, tieši pretēji, krustā ir mūsu cerība”. „Un tomēr,” piebilda Francisks, „lai arī mēs esam cilvēki, esam grēcinieki, un vienmēr pakļauti kārdinājumam domāt kā cilvēki, nevis kā Dievs”.

Kādas ir sekas tam, kad domājam pasaulīgā veidā? Ja pārsvaru gūst pasaulīgā mentalitāte, tad ienāk sāncensība, skaudība, šķelšanās. Pāvests norādīja, ka tad lieliski palīdz Vārds, ar kuru šodien mūs uzrunā Kungs. Tas mūs iekšēji attīra, izlej gaismu pār mūsu sirdsapziņu, un palīdz pilnībā pielāgoties Jēzum, un iet kopā ar Viņu.

Jēzus apzinās, ka ir nepieciešams runāt ar saviem divpadsmit mācekļiem, Viņš apstājas, un sauc viņus pie sevis. „Tieši šis aicinājums šodien ir vajadzīgs Baznīcai,” teica pāvests kardināliem:

„Baznīcai esat vajadzīgi jūs, jūsu sadarbība. Baznīcai ir vajadzīga jūsu drosme, lai sludinātu Evaņģēliju katrā izdevīgā un neizdevīgā brīdī, un lai dotu patiesības liecību. Baznīcai ir vajadzīgas jūsu lūgšanas, lai Kristus ganāmpulks spētu veikt labu gājumu, lūgšanas, kas līdz ar Vārda sludināšanu, ir pirmais bīskapa uzdevums. Baznīcai ir vajadzīga jūsu līdzjūtība, jo īpaši šai sāpju un ciešanu brīdī daudzās pasaules valstīs”.

Pāvests izteica savu garīgo tuvību ekleziālajām kopienām un visiem kristiešiem, kas cieš diskriminācijas un vajāšanas. Viņš aicināja lūgties, lai viņiem pietiek spēka reaģēt uz ļauno ar labo. „Ir jācīnās pret jebkādu diskrimināciju,” teica Francisks. Vēršoties pie kardināliem, viņš piebilda:

„Baznīcai mēs esam vajadzīgi kā miera vīri, kā vīri, kas veido mieru ar saviem darbiem, ar savām vēlmēm un lūgšanām. Veidot mieru! Būt miera kalējiem! Izlūgsim mieru un izlīgšanu tautām, kas šais laikos pieredz vardarbību, atstumšanu un karus!”

Pēc savas uzrunas pāvests nosauca jauno kardinālu vārdus, kuri, savukārt, zvērēja uzticību Baznīcai. Vēlāk sekoja biretes uzlikšana, kardināla gredzena uzvilkšana, kā arī titula, vai diakonijas piešķiršana. Noslēgumā pāvests apskāva katru kardinālu, kas liecināja par redzamu ekleziālās kopības zīmi.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta