Grēksūdze – Dieva mīlestības apskāviens

Kad pēdējo reizi esmu bijis pie grēksūdzes? – katrs no mums šodien ir aicināts uzdot sev šo jautājumu. Turpinot katehēžu ciklu par sakramentiem, vispārējās audiences laikā 19. februārī pāvests aplūkoja Izlīgšanas jeb Gandarīšanas sakramentu. Uz tikšanos ar Francisku Svētā Pētera laukumā šoreiz bija ieradusies arī svētceļnieku grupa no Latvijas, Jelgavas diecēzes bīskapa Eduarda Pavlovska, emeritētā bīskapa Antona Justa un Rīgas Sv. Magdalēnas draudzes prāvesta Andra Kravaļa vadībā. Pāvesta Franciska katehēzes mācībā varam atrast skaidras norādes un atbildes uz jautājumu, ko mums darīt, lai iemantotu patiesu sirds mieru, un kāpēc nepietiek lūgt Kungam piedošanu tikai savā sirdī, bet grēkus ir jāizsūdz priesterim. Vispirms Svētais tēvs atgādināja, ka saņemot kristīgās iniciācijas sakramentus – Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju, cilvēks iemanto jaunu dzīvi Kristū. Taču šo dārgumu mēs nesam „māla traukos” (2 Kor 4, 7), esam pakļauti kārdinājumiem, ciešanām, grēkam un nāvei. Grēkojot, varam pazaudēt no Kristus saņemto jauno dzīvi. Tāpēc Kungs gribēja, lai Baznīca turpinātu Viņa pestīšanas darbu. Viņš iedibināja arī Izlīgšanas un Slimnieku svaidīšanas sakramentu. Tie tiek saukti par „dziedināšanas sakramentiem”. Svētie Raksti liecina, ka Jēzus dziedina ne tikai cilvēka dvēseli, bet arī ļauj viņam atgūt fizisko veselību (sal. Mk 2,1-12; Mt 9, 1-8; Lk 5, 17-26). Izlīgšanas sakraments ir dziedināšanas sakraments – uzsvēra Svētais tēvs. Tad, kad es eju pie grēksūdzes, es to daru, lai saņemtu dziedināšanu.

Gandarīšanas sakramenta avots ir Lieldienu noslēpums – sacīja pāvests. Lieldienu vakarā Kungs Jēzus parādījās apustuļiem, kuri bija ieslēgušies Pēdējo Vakariņu namā, un teica viņiem: „Miers jums! Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie ir piedoti” (Jņ 20, 21-23). Francisks paskaidroja, ka šis fragments atklāj mums šī sakramenta dziļāko dinamiku. Pirmkārt, jāņem vērā, ka grēku piedošana ir tāda lieta, ko mēs paši sev nevaram sniegt. To mēs varam lūgt un saņemt no otra. Es nevaru teikt: Es piedodu sev savus grēkus. Piedošanu jālūdz otram, un grēksūdzē lūdzam piedošanu Jēzum. Piedošana nav mūsu pūliņu rezultāts. Tā ir dāvana. Tā ir Svētā Gara dāvana. Otrkārt, minētais fragments mums atgādina, ka patiesu mieru atradīsim tikai tad, ja izlīgsim Kristū Jēzū ar Tēvu un brāļiem. To savā sirdī mēs visi izjūtam, kad ejam pie grēksūdzes. Mēs ejam ar dvēseles smagumu, ar zināmām skumjām. Taču tad, kad sajūtam Jēzus dāvāto piedošanu, tad piedzīvojam mieru. Šis dvēseles miers ir skaista lieta. To var dot tikai Jēzus, tikai Viņš.

Katehēzes turpinājumā Francisks norādīja uz grēksūdzes būtisko saikni ar Baznīcu. Svētais Gars, kurš atjauno cilvēka sirdi Dieva mīlestībā un panāk visu brāļu un māsu vienotību Kristū, ir klātesošs kristīgajā kopienā, proti, Baznīcā. Tieši tādēļ nepietiek lūgt piedošanu Kungam tikai savā sirdī, bet ir nepieciešams pazemīgi un paļāvīgi atzīt savus grēkus Baznīcas kalpotājam. Svinot Izlīgšanas sakramentu, priesteris pārstāv ne tikai Dievu, bet visu Baznīcu – norādīja pāvests. Viņš piebilda, ka mēs grēkojam ne tikai pret Dievu, bet arī pret brāļiem, pret Baznīcu. Lūk, arī tāpēc jālūdz piedošana brāļiem un Baznīcai. To mēs darām ar priestera starpniecību. „Bet, tēvs, man ir kauns”, kāds var iebilst. Arī kauns ir laba lieta – atzina Francisks. Mazliet kautrēties ir pat veselīgi. Tas mums palīdz būt pazemīgākiem. Priesteris pieņem grēksūdzi ar mīlestību un Dieva vārdā dāvā mums piedošanu.

Grēksūdze ir laba lieta arī no tīri cilvēciskā viedokļa. Izrunāšanās ar brāli palīdz atbrīvoties no smaguma, kas nospiež sirdi. „Nebīstieties no grēksūdzes!”, mudināja Svētais tēvs. Stāvot rindā pie biktskrēsla nereti izjūtam kaunu, bet tad, kad esam izsūdzējuši grēkus, parasti izjūtam milzīgu atvieglojumu. Esam saņēmuši piedošanu, esam kļuvuši tīri. Uzrunājot klātesošos ticīgos, pāvests aicināja katru sev pajautāt: Kad es pēdējo reizi esmu bijis pie grēksūdzes? Pirms divām dienām, divām nedēļām, diviem gadiem, divdesmit vai četrdesmit gadiem? Ja ilgi neesmu bijis, tad nevajadzētu kavēties. Izlīgšanas sakramentā mani gaida pats Jēzus. Biktstēvs ir labs. Viņam jābūt labam, bet Jēzus ir vēl labāks. Viņš mani pieņem ar lielu mīlestību. „Esi drosmīgs, un uz priekšu, pie grēksūdzes!”, mudināja Francisks.

„Dārgie draugi, svinēt Izlīgšanas sakramentu nozīmē būt sirsnīgi apskautam”, noslēgumā sacīja pāvests. „Tas ir Tēva bezgalīgās žēlsirdības apskāviens”. Par to spilgti liecina Evaņģēlijā aprakstītā līdzība par pazudušo dēlu. Tēvs tik ļoti priecājas, redzot dēlu atgriežamies mājās, ka apskauj viņu, skūpsta un rīko svētkus. Katru reizi, kad mēs ejam pie grēksūdzes, Dievs apskauj arī mūs un svin svētkus.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta