Dieva tautas pacietība liek virzīties uz priekšu Baznīcai
„Dieva tautas pacietība, kas ar ticību pacieš ikdienas pārbaudījumus, ir tas, kas
liek virzīties uz priekšu Baznīcai,” apgalvoja pāvests Francisks pirmdienas rīta Svētajā
Misē. „Pacietība nav padevība, tā ir kas cits” – teica pāvests, komentējot svētā Jēkaba
vēstuli, kurā skan aicinājums: „Uzskatiet to par lielu prieku, ka jūs piemeklē dažādi
pārbaudījumi”. Francisks norādīja, ka pacietība panest pārbaudījumus, lietas, ko nevēlamies,
liek nobriest mūsu dzīvei. Tas, kuram nav pacietības, vēlas visu tūlīt, visu ātri.
Tas, kurš šo pacietības gudrību nepazīst, ir kaprīzs kā bērni, un nekas viņiem neliekas
labs. Cilvēks, kuram nav pacietības, ir cilvēks, kas neaug, kas paliek kaprīzs kā
bērns, kas neprot pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Tas ir viens no kārdinājumiem: kļūt
kaprīziem. Otrs kārdinājums tiem, kuriem nav pacietības, ir visvarenība vēlēties tūlīt
kādu lietu, kā tas notiek ar farizejiem, kas prasa Jēzum zīmi no debesīm. „Viņi vēlējās
izrādi, brīnumu”, teica pāvests.
„Viņi jauc Dieva darbības veidu ar burvja
darbības veidu. Bet Dievs neizturas kā burvis, Dievam ir savs veids kā iet uz priekšu.
Dieva pacietība. Arī Viņam ir pacietība. Ikreiz, kad mēs ejam pie Izlīgšanas sakramenta,
dziedam himnu Dieva pacietībai! Bet kā Kungs nes mūsu uz saviem pleciem, ar kādu pacietību,
ar kādu pacietību! Kristīgajai dzīvei ir jānotiek uz šīs pacietības mūzikas, jo tieši
mūsu tēvu, Dieva tautas, to, kas ticējuši, mūzika ir bijusi tā, kas sekojusi bauslim,
ko Kungs deva mūsu tēvam Ābramam: „Staigā manā priekšā un esi nevainojams!”
Pāvests
atzīmēja, ka Dieva tauta ir daudz cietusi, tā ir tikusi vajāta, nogalināta, bet tai
ir bijis prieks no attāluma sveikt Dieva apsolījumus. Francisks norādīja, ka šādai
pacietībai mums ir jābūt pārbaudījumos – pieauguša cilvēka pacietībai, Dieva pacietībai,
kurš nes mūs uz saviem pleciem. Un tā ir mūsu tautas pacietība:
„Cik pacietīga
ir mūsu tauta! Arī šobrīd. Kad ejam uz draudzēm, atrodam cilvēkus, kuri cieš, kuriem
ir problēmas, kuriem ir bērns-invalīds, vai kuri ir slimi, taču ar pacietību dzīvo
tālāk. Mēs prasām zīmes, kā tie, par kuriem rakstīts Evaņģēlijā, kuri vēlējās zīmi.
Viņi teica: „Dod mums zīmi!” Nē, viņi neprasa, bet prot lasīt laiku zīmes: viņi zina,
ka tad, kad nobriest pumpuri, nāk pavasaris. Viņi to spēj atšķirt. Savukārt, nepacietīgie,
kas attēloti šīsdienas Evaņģēlijā, kuri vēlējās zīmi, neprata lasīt laiku zīmes, un
tāpēc neatzina Jēzu”.
Pāvests savu homīliju noslēdza, cildinot „mūsu tautas
cilvēkus, cilvēkus, kuri cieš, kuri cieš no daudzām, daudzām lietām, taču no savām
sejām neļauj pazust ticības smaidam. Tie ir cilvēki, kuriem piemīt ticības prieks.
„Un
šie cilvēki, mūsu tauta mūsu draudzēs, mūsu institūcijās, daudzi cilvēki, ir tie,
kas katru dienu ar savu svētumu ved uz priekšu Baznīcu. „Mani brāļi, uzskatiet to
par lielu prieku, ka jūs piemeklē dažādi pārbaudījumi, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana
rada izturību. Bet izturībai ir jābūt pilnīgai, lai jūs būtu pilnīgi un nevainojami,
un bez kāda trūkuma.” (Jk 1, 2-4). Lai Kungs mums visiem dod pacietību, priecīgu pacietību,
darba pacietību, miera pacietību, lai dod Dieva pacietību, to, kas piemīt Viņam, un
lai dod mums mūsu ticīgās tautas pacietību, kas ir tik izcila”.
I. Šteinerte/VR
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta