Atklāt Dieva patiesās klātbūtnes noslēpumu Svētajā Misē!
„Atklāt sakrālā izjūtu, Dieva patiesās klātbūtnes noslēpumu Svētajā Misē,” tāds bija
pāvesta Franciska aicinājums Euharistijas svinību laikā pirmdienas rītā. Pāvests aplūkoja
dienas lasījumu, kurā vēstīts par Dieva teofāniju ķēniņa Salomona laikā. Kungs mākoņa
veidā nokāpj uz svētnīcu, kura piepildās ar Dieva godību. Francisks atgādināja, ka
Dievs runā uz savu tautu daudzos veidos – caur praviešiem, priesteriem, Svētajiem
Rakstiem. Taču ar teofāniju starpniecību viņš runā citādā, no Vārda atšķirīgā veidā.
Tā ir klātbūtne – tuvāka, bez vidutājības. Tā ir Viņa klātbūtne. Pāvests paskaidroja,
ka tas pats notiek arī liturģiskajās svinībās. Tās nav sociāls akts, tā nav ticīgo
sanāksme, lai kopā lūgtos. Liturģijā klātesošs ir Dievs un Viņa klātbūtne tajā ir
ļoti tuva. Svētajā Misē Kunga klātbūtne ir reāla, tieši reāla:
„Kad svinam
Misi, mēs neatveidojam Pēdējās Vakariņas; nē, tā nav atveidošana. Tā ir pavisam cita
lieta: tās ir Pēdējās Vakariņas! Tas nozīmē vēl vienu reizi izdzīvot Kunga ciešanas
un pestījošo nāvi. Tā ir teofānija: Kungs ir klātesošs uz altāra, lai tiktu ziedots
Tēvam pasaules atpestīšanai. Mēs dzirdam no citiem, vai paši sakām: „Bet, es tagad
nevaru, man ir jāiet uz Misi, jāiet izklausīt Misi”. Svēto Misi neizklausa, tajā piedalās,
un piedalās šai teofānijā, šai Kunga klātbūtnes noslēpumā mūsu vidū”.
Pāvests
paskaidroja, ka Betlēmes silīte, Krustaceļš, ir atveidojumi. Savukārt, Mise ir reāla
atcere, tātad, tā ir teofānija: Dievs tuvojas un ir ar mums, un mēs piedalāmies Pestīšanas
noslēpumā. Pāvests izteica nožēlu, ka Svētās Mises laikā daudzreiz skatāmies pulkstenī,
skaitām minūtes. Tā nav attieksme, ko prasa liturģija! Liturģija ir Dieva laiks un
Dieva telpa, un mums tajos ir jāiekļauj sevi – jāiekļauj sevi Dieva laikā, Dieva telpā,
nevis jāraugās pulkstenī”:
„Liturģija ir tieši ienākšana Dieva noslēpumā, ļaušanās
ievest sevi noslēpumā un būt noslēpumā. Piemēram, esmu pārliecināts ka jūs visi esat
atnākuši, lai ienāktu noslēpumā, taču, varbūt kāds saka: „Man ir jāiet uz Misi Svētās
Martas namā, jo apmeklējot Romu, būtu jāapmeklē pāvests, kurš dzīvo un katru rītu
svin Misi Svētas Martas namā. Tas ir tūrisma objekts, vai ne? Jūs visi esat šeit ieradušies,
un esam sapulcējušies, lai ienāktu noslēpumā. Tā ir liturģija! Tas ir Dieva laiks,
Dieva telpa, un Dieva mākonis, kas apņem visus”.
Pāvests atcerējās, ka bērnībā,
gatavojoties pirmajai Svētajai Komūnijai, dziedāja dziesmu par altāri, ko sargā eņģeļi,
lai izceltu Dieva godības, Dieva telpas, Dieva laika nozīmi. Mēģinājumu laikā, norādot
uz vēl nekonsakrētajām hostijām, katehēti bērniem teica: „Tās nav tās, ko jūs saņemsiet.
Šīm vēl nav nekādas vērtības, jo tās nav konsakrētas!” Francisks norādīja, ka svinēt
liturģiju, nozīmē būt gataviem ienākt Dieva noslēpumā, Viņa telpā, Viņa laikā, un
uzticēties šim noslēpumam:
„Šodien mums nāks par labu lūgt Kungam, lai visiem
dod šo „sakrālā izjūtu”, šo izjūtu, kas palīdz saprast, ka viena lieta ir lūgties
mājās, lūgties Baznīcā, lūgties Rožukroni, lūgties daudzas skaistas lūgšanas, iet
Krustaceļu, lasīt Bībeli… un cita lieta ir Euharistijas svinības. Tajās ienākam Dieva
noslēpumā, esam uz tā ceļa, ko nespējam kontrolēt. Tikai Viņš Vienīgais, Viņš godība,
Viņš ir vara, Viņš ir viss. Lūgsim šo žēlastību – lai Kungs mums māca ienākt Dieva
noslēpumā!”
I. Šteinerte/VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce
uz Vatikāna radio obligāta