Nomirt Baznīcā, nomirt cerībā un nomirt, atstājot kristīgās dzīves mantojumu!

Svētajā Misē ceturtdienas rītā pāvests kavējās pārdomās par nāves noslēpumu un aicināja lūgt no Dieva trīs žēlastības – nomirt Baznīcā, nomirt cerībā un nomirt, atstājot kristīgās liecības mantojumu. Sprediķī Francisks komentēja šīsdienas pirmo Svēto Rakstu lasījumu, kas vēstī par ķēniņa Dāvida nāvi pēc tam, kad savu dzīvi viņš bija pavadījis, kalpojot tautai. Pāvests izcēla trīs lietas – vispirms to, ka Dāvids mirst „savas tautas klēpī”. Viņš pilnībā un līdz galam dzīvo saskaņā ar savu piederību Dieva tautai. Jā, Dāvids grēkoja. Viņš pats sevi sauca par grēcinieku, taču viņš nekad neizgāja ārpus Dieva tautas.

„Grēcinieks jā, nodevējs nē! Un tā ir žēlastība: palikt līdz pat beigām Dieva tautā. Būt žēlastības apņemtam, mirstot Baznīcas klēpī, Dieva tautas klēpī. Un tas ir pirmais punkts, ko vēlos pasvītrot. To, ka arī mums ir jālūdz žēlastība nomirt mājās. Nomirt mājās – Baznīcā. Un tā ir žēlastība! To nevar nopirkt! Tā ir Dieva dāvana un ir jālūdz: „Kungs, dod man dāvanu, lai es varētu nomirt mājās, nomirt Baznīcā!” Grēcinieki jā, visi, visi esam grēcinieki! Bet nodevēji nē! Liekuļi nē! Un Baznīca ir māte tik lielā mērā, ka tā mūs neatgrūž arī tad, ja esam netīri. Baznīca mūs attīra. Viņa ir māte!”

Otrais pāvesta pārdomu punkts bija veltīts tam, ka Dāvids mirst mierā un pārliecībā, ka viņš dosies ceļā, kas paredzēts visiem cilvēkiem virs zemes. „Tā ir vēl viena žēlastība,” teica pāvests, „žēlastība nomirt cerībā, apziņā, ka tai otrā pusē mūs gaida, ka tai otrā pusē turpinās mājas, turpinās ģimene, ka neesam vieni. Un tā ir žēlastība, kas mums ir jālūdz, jo pēdējos dzīves brīžos mēs apzināmies, ka dzīve ir cīņa un ka ļaunais gars vēlas sev laupījumu”:

„Svētā Terēze no Bērna Jēzus teica, ka dzīves pēdējos brīžos viņas dvēselē norisinājās cīņa un ka tad, kad viņa domāja par nākotni, par to, kas viņu gaidīs pēc nāves, debesīs, viņa dzirdēja balsi, kas teica: „Bet neesi muļķe, tevi gaida tikai tumsa. Tevi gaida tikai neesamības tumsa!” Tā ir ļaunā balss, dēmona balss, kurš nevēlējās, lai viņa uzticētu sevi Dievam. Nomirt cerībā un nomirt paļāvībā uz Dievu! Un lūgt šo žēlastību! Taču paļāvība uz Dievu sākas jau tagad, mazajās dzīves lietās, un arī lielajās problēmās. Vienmēr paļauties uz Kungu, attīstīt šo paļāvību sevī un pieaugt cerībā. Nomirt mājās, nomirt cerībā!”

Trešo pārdomu punktu pāvests veltīja mantojumam, ko atstāj Dāvids. „Pastāv daudzi skandāli par mantojumu”, atzīmēja Francisks, „skandāli ģimenēs, kas cilvēkus šķir citu no cita”. Taču Dāvids atstāj mantojumu, kas sakrāts viņa valdīšanas 40 gados. Šis mantojums ir stipra, vienota tauta. Saskaņā ar populāru teicienu, katram vīrietim savas dzīves laikā ir jāatstāj dēls, jāiestāda koks un jāuzraksta grāmata. Tas ir vislabākais mantojums! Pāvests aicināja pajautāt: „Kādu mantojumu atstāju es tiem, kas nāks aiz manis? Kāds ir manas dzīves mantojums? Vai esmu darījis tik daudz laba, ka cilvēki mani var cienīt kā savu tēvu, vai māti? Vai esmu iestādījis koku? Vai esmu dāvājis dzīvību, gudrību? Vai varbūt esmu uzrakstījis grāmatu?” Dāvids šo mantojumu atstāj savam dēlam, sakot: „Stiprinies un esi vīrs, un sargā Dieva, sava Kunga baušļus, lai Tu ietu pēc Viņa norādījumiem, un ievērotu Viņa likumus!”:

„Tāds ir mantojums: mūsu kristīgā liecība, ko atstājam citiem. Un daži no mums atstāj lielu mantojumu: padomāsim par svētajiem, kas dzīvoja saskaņā ar Evaņģēliju ar lielu spēku, kas atstāja dzīves ceļu un dzīves veidu kā mantojumu. Lūk, trīs lietas, kas man nāk pie sirds, lasot šo fragmentu par Dāvida nāvi: lūgt žēlastību, lai nomirtu mājās, nomirtu Baznīcā; lūgt žēlastību nomirt cerībā, ar cerību; un lūgt žēlastību atstāt skaistu mantojumu, cilvēcisku mantojumu, mantojumu, ko veido mūsu kristīgās dzīves liecība. Lai svētais Dāvids mums visiem piešķir šīs trīs žēlastības!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta