Arī Dievs raud par saviem bērniem

„Arī Dievs raud: Viņa asaras ir tādas pašas kā tēvam, kurš mīl savus bērnus un neatsakās no viņiem arī tad, ja tie ir dumpīgi, bet vienmēr tos gaida,” apgalvoja pāvests Svētās Mises laikā otrdienas rītā. Šodienas Svēto Rakstu lasījumi iepazīstina ar diviem tēviem: ar ķēniņu Dāvidu, kurš apraud sava dēla Absaloma nāvi un ar Jairu – sinagogas priekšnieku, kurš lūdz Jēzu izdziedināt viņa meitiņu. Pāvests homīlijā uzkavējās pie Dāvida raudāšanas pēc tam, kad viņš saņēma ziņu par dēla nogalināšanu. Dāvids raud, neraugoties uz to, ka dēls bija karojis pret viņu, lai iegūtu sev tēva valstību. Dāvida karaspēks uzvarēja, taču viņam neinteresēja uzvara, viņš gaidīja dēlu. Viņam interesēja tikai dēls. Dāvids bija ķēniņš, valsts galva, bet viņš bija arī tēvs. Un tā, saņemot vēsti par dēla nāvi, viņu pārņēma sēras. Dāvids kāpa augšistabā un raudāja:

„Kāpjot viņš teica: „Mans dēls Absalom! Mans dēls! Mans dēls Absalom! Kaut es būtu miris tavā vietā! Absalom, mans dēls, mans dēls!” Tā ir tēva sirds, kas nekad neatsakās no sava dēla. Viņš bija noklīdis. Bija kļuvis par ienaidnieku. Bet viņš bija dēls! Dāvids neatteicās no savas tēvišķības. Viņš raudāja… Par savu dēlu viņš raudāja divas reizes. Šī ir otrā reize, kad viņa ārlaulības dēls atradās nāves priekšā. Arī pirmoreiz Dāvids gavēja un gandarīja, lai izglābtu dēla dzīvību. Viņš bija tēvs!”

Otrs tēvs, par kuru vēstī šīsdienas Svēto Rakstu lasījums, ir sinagogas priekšnieks. Viņš ir svarīga persona, taču meitiņas slimības priekšā nekautrējas krist pie Jēzus kājām: „Mana meitiņa ir slima, atnāc un uzliec viņai rokas, lai viņa kļūtu vesela un dzīvotu!” Šis tēvs ir atmetis kautrību, viņš nedomā par to, ko teiks citi, jo viņš ir tēvs. Dāvids un Jairs ir divi tēvi:

Viņiem svarīgākais ir dēls un meita. Cita lieta neeksistē. Svarīgs viņiem ir tikai viens! Viņi mums liek domāt par pirmo lietu, ko sakām Dievam Ticības apliecinājumā: „Ticu uz Dievu Tēvu!” Viņi liek domāt par Dieva paternitāti. Bet Dievs tāds ir. Dievs ar mums tāds ir! Bet, tēvs, Dievs neraud!” Bet, kā neraud? Atcerēsimies Jēzu, kad Viņš raudāja par Jeruzalemi! Cik reizes Dievs ir vēlējies savākt savus bērnus, kā vista zem saviem spārniem savāc cālēnus! Dievs raud! Jēzus ir raudājis par mums! Un tā Jēzus raudāšana ir tieši Tēva raudāšanas atspulgs, kurš vēlas mūs visus savākt ap sevi.”

„Smagos brīžos,” teica pāvests, „Tēvs atbild.” Francisks aicināja atcerēties Īzaku, kad viņš ar Ābramu devās uz upurēšanas vietu. Īzaks nebija neprātis, viņš labi apzinājās, ka tiek nesta malka un kurta uguns, taču trūkst upurējamā dzīvnieka. Viņa sirdī valdīja nemiers! Un ko viņš teica? „Tēvs!” Un Tēvs atbildēja: „Mans dēls!” Tāpat Jēzus Olīvdārzā ar tādu pašu nemieru sirdī saka: „Tēvs, ja ir iespējams, lai šis biķeris iet man secen!” Un eņģeļi ieradās, lai Viņu stiprinātu. „Tāds ir mūsu Dievs. Viņš ir Tēvs! Tāds Tēvs!” teica pāvests. Tēvs, tāds pats kā tas, kurš gaida savu pazudušo dēlu, kas aizgāja no mājām ar visu naudu, ar visu mantojumu. Taču tēvs viņu gaidīja visas dienas un jau no tālienes ieraudzīja viņu atgriežamies. „ Tāds ir mūsu Dievs!” vēlreiz atkārtoja pāvests. Viņš teica, ka tādai pašai ir jābūt arī ģimenes tēvu paternitātei, kā arī bīskapu un priesteru garīgajai paternitātei. Tēvam no dēla nāk gluži kā svaidīšana: Viņš nevar izprast sevi bez dēla! Tāpēc viņam ir vajadzīgs dēls. Viņš to gaida, mīl, meklē, piedod, vēlas sev tuvu, tik tuvu, kā vista, kas zem spārna savāc savus cālēnus. Pāvests aicināja:

„Iesim šodien mājās ar šiem diviem tēliem: ar Dāvidu, kurš raud un ar sinagogas priekšnieku, kurš krīt pie Jēzus kājām, nebaidoties kļūt par apsmieklu. Jo uz spēles bija likti viņu bērni – dēls un meita. Un ar šiem diviem tēliem teiksim: „Ticu uz Dievu Tēvu!” Un lūgsim Svēto Garu, jo tikai Viņš, Svētais Gars, ir tas, kurš māca mums teikt „Abbà, Tēvs!” Tā ir žēlastība – spēt teikt Dievam „Tēvs!” ar visu savu sirdi. Tā ir Svētā Gara žēlastība. Lūgsim to Viņam!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta