Neizmantot Dievu un tautu, lai aizsargātos smagos brīžos
„Neizmantot Dievu un tautu, lai aizsargātos smagos brīžos,” aicināja pāvests Francisks
pirmdienas rīta dievkalpojumā. Komentējot ķēniņa Dāvida attieksmi viņa dēla Absaloma
nodevības priekšā, pāvests mudināja vienmēr izvēlēties uzticības Dievam ceļu. Ķēniņš
Dāvids bēg, jo viņa dēls Absaloms to ir nodevis. Dāvids ir noskumis, jo arī tauta
bija ar dēlu pret ķēniņu. Viņš jūtas tā, it kā šis dēls būtu miris. Bet kāda ir Dāvida
reakcija pret šo lielo nodevību? Pāvests izcēla trīs dažādas attieksmes. Dāvids vispirms
ir valstsvīrs, viņš uztver realitāti tādu, kāda tā ir, un zina, ka šis karš būs ļoti
smags un ka būs daudz kritušo. Tad viņš izdara izvēli, lai neļautu tautai aiziet bojā.
Kā norādīja pāvests Francisks, Dāvids varēja cīnīties Jeruzalemē pret sava dēla karaspēku,
taču viņš izvēlas ceļu, lai Jeruzaleme netiktu sagrauta:
„Dāvida pirmā attieksme
ir tāda, ka viņš neizmanto ne Dievu, ne savu tautu, un tas nozīmē ķēniņa mīlestību
pret savu Dievu un savu tautu. Ķēniņš grēcinieks, bet arī ķēniņš, kuram piemīt šī
lielā mīlestība. Viņš bija pieķēries savam Dievam un tik ļoti pieķēries savai tautai,
un lai aizsargātu pats sevi, neizmanto ne Dievu, ne tautu”.
Dāvids izvēlas
bēgt. Viņa otrā attieksme ir gandarīšanas attieksme. Dāvids raudādams kāpj kalnā,
kāpj ar apsegtu galvu un basām kājām. Un visiem ļaudīm, kas bija ar viņu, bija apsegta
galva un kāpdami, tie raudāja. Pāvests atzina, ka tas, patiešām, bija gandarīšanas
kāpiens. „Varbūt savā sirdī viņš pārdomāja par daudzām sliktām lietām, par daudziem
grēkiem, ko bija pastrādājis, par to, ka viņš nav nevainīgs, taču varbūt domāja arī
par to, ka ir tik netaisnīgi, ka dēls viņu nodevis. Tomēr Dāvids atzīst, ka nav nekāds
svētais un izvēlas gandarīšanu,” atzīmēja pāvests Francisks. Viņš piebilda:
„Šis
kāpiens kalnā liek domāt par Jēzus kāpienu, arī Viņš bija sāpju pārņemts, basām kājām,
ar krustu kāpa kalnā. Šī ir gandarīšanas attieksme.. Dāvids pieņem sēras un raud.
Mēs, dzīvē saskaroties ar līdzīgu situāciju, vienmēr cenšamies sevi instinktīvi attaisnot.
Dāvids sevi neattaisno, viņš ir reālists, viņš cenšas paglābt Dieva šķirstu, savu
tautu, un gandara. Viņš ir liels: liels grēcinieks un liels svētais. Kā šīs divas
lietas savienot? Dievs to zina!”
Dāvida ceļā pagadās vēl kāda persona – Simejs,
kas met uz viņu un visiem viņa kalpiem akmeņus – ienaidnieks, kas Dāvidu lād. Viens
no ķēniņa draugiem ir gatavs Simeju, šo „beigto suni”, kā viņš izsakās, nogalināt.
Taču Dāvids viņu attur. Tā vietā, lai izvēlētos atriebību, viņš izvēlas paļauties
uz Dievu. Viņš ļauj, lai Simejs to lād, jo tā „viņam ir licis Kungs”. Dāvids vienmēr
zina, kāpēc ar viņu notiek tas un tas, jo to pieļauj Kungs.
Trešā Dāvida attieksme,
tātad, ir paļāvība uz Kungu. Pāvests norādīja, ka Dāvida izturēšanās var palīdzēt
arī mums, jo dzīvē mēs visi pārdzīvojam tumsas un pārbaudījumu brīžus. Lūk, izdarot
iepriekšteiktā kopsavilkumu, Francisks nosauca trīs Dāvida attieksmes: „Nekaulēties
ar Dievu”, „gandarīt un apraudāt savas kļūdas”, un visbeidzot „necensties darīt taisnību
ar mūsu rokām, bet paļauties uz Dievu”:
„Ir skaisti to dzirdēt un redzēt šīs
trīs attieksmes: cilvēks, kurš mīl Dievu, mīl savu tautu un nekaulās par to; cilvēks,
kurš apzinās, ka ir grēcinieks un gandara par grēkiem; cilvēks, kurš ir drošs par
savu Dievu un paļaujas uz Viņu. Dāvids ir svēts un mēs viņu godinām kā svētu. Lūgsim,
lai viņš mums māca šīs trīs attieksmes dzīves smagajos brīžos!”
I. Šteinerte/VR
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta