Nav iespējams saprast kristieti bez Baznīcas

„Nav iespējams saprast kristieti bez Baznīcas”, ceturtdienas rīta Svētās Mises homīlijā teica pāvests Francisks. Viņš norādīja uz trim ekleziālās piederības balstiem – pazemību, uzticību un lūgšanu par Baznīcu. Homīlijā Francisks vadījās pēc ķēniņa Dāvida tēla. Šīsdienas Svēto Rakstu lasījumā viņš tiek stādīts priekšā kā vīrs, kurš runā ar Kungu. Dāvids runā kā bērns ar savu tēvu, un arī tad, kad uz saviem lūgumiem saņem atbildi „nē”, viņš to pieņem ar prieku. Dāvidam bija spēcīgas piederības jūtas Dieva tautai. Pāvests teica, ka tas mums liek pajautāt – kādas ir mūsu piederības jūtas Baznīcai, mūsu jušanās Baznīcā un ar Baznīcu.

„Kristietis nav kristītais, kas saņem Kristības sakramentu un tad iet savu ceļu. Kristības pirmais auglis ir ļaut nokristītajam piederēt Baznīcai, piederēt Dieva tautai. Bez Baznīcas kristieti nav iespējams saprast. Tāpēc Pāvils VI ir teicis, ka mīlēt Kristu bez Baznīcas ir absurdi, tāpat kā absurdi ir klausīties Kristu, bet ne Baznīcu, būt ar Kristu, bet atrasties Baznīcas malā. Evaņģēlija vēsti mēs saņemam Baznīcā un mūsu svētumu kaldinām Baznīcā. Viss pārējais ir fantāzija, jeb absurds.”

Pāvests paskaidroja, ka sensus ecclesiae ir tieši just, domāt, gribēt Baznīcas iekšienē. Viņš norādīja, ka pastāv trīs šīs piederības, šīs „jušanas Baznīcā” balsti. Pirmais ir pazemība, apzinoties, ka esam iekļauti kopienā, un ka tā ir liela žēlastība:

„Cilvēks, kas nav pazemīgs, nevar just līdz ar Baznīcu, viņa, viņš jutīs to, kas labāk patīk. Lūk, tā ir pazemība, ko redzam Dāvidā: „Kungs Dievs, kas gan es esmu un kas ir mans nams?” Ar šo apziņu, ka pestīšanas vēsture nav iesākusies līdz ar mani un nebeigsies, kad es miršu. Nē, tā ir visa pestīšanas vēsture: es atnāku, Kungs mani pavada, liek iet uz priekšu un tad sauc pie sevis, un vēsture turpinās. Baznīcas vēsture iesākās pirms mums un turpināsies pēc mums. Pazemība – esam neliela lielās tautas daļa, kas iet pa Kunga ceļu”.

Otrs balsts ir uzticība, kas ir jāsavieno ar paklausību:

„Uzticība Baznīcai, uzticība tās mācībai, uzticība Ticības apliecinājumam, uzticība doktrīnai, doktrīnas glabāšana. Pazemība un uzticība. Arī Pāvils VI mums atgādināja, ka mēs saņemam Evaņģēlija vēsti kā dāvanu, un ka tā ir jānodod tālāk kā dāvana, bet nevis kā mums piederoša lieta – tā ir saņemtā dāvana, ko dodam tālāk. Un šajā tālāk nodošanā ir jāpaliek uzticīgiem. Jo mēs esam saņēmuši un mums jādod tālāk Evaņģēlijs, kas nav mūsējais, kas ir Jēzus Evaņģēlijs, un mēs nedrīkstam kļūt par Evaņģēlija kungiem, par saņemtās mācības kungiem, lai izmantotu to pēc sava prāta.”

„Trešais balsts,” teica pāvests, „ir īpaša kalpošana. Tā ir lūgšana par Baznīcu. „Kāda ir mūsu lūgšana par Baznīcu?” viņš jautāja. „Vai lūdzamies par Baznīcu?” „Varbūt katru dienu lūdzamies Misē, bet mājās nē?” „Kad lūdzamies?” Francisks aicināja lūgties par Baznīcu visā pasaulē, visās tās vietās. „Un lai Kungs palīdz mums iet pa šo ceļu, lai padziļinātu mūsu piederību Baznīcai un mūsu jušanu līdz ar Baznīcu!” novēlēja Svētais tēvs.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta