„Slavēšanas lūgšana mūs dara auglīgus,” apgalvoja pāvests Francisks otrdienas rīta
Svētajā Misē. Komentējot Svēto Rakstu lasījumu par Dāvida priecīgo deju Kungam, pāvests
atzīmēja, ka tad, ja krītam formalitātē, mūsu lūgšana kļūst auksta un sterila. „Dāvids
no visa spēka dejoja Kunga priekšā”. Vadoties pēc šī gaviļu pilnā attēla, kas rodams
Samuela 2. grāmatā, pāvests atgādināja, ka visa Dieva tauta svinēja svētkus, jo Derības
šķirsts atgriezās mājās. Dāvida slavas dziesma lika viņam pilnībā atraisīties un dejot
Kunga priekšā no visa sava spēka. „Tā bija slavēšanas lūgšana,” norādīja Francisks.
Viņš pastāstīja, ka lasot šo fragmentu, domās pievērsies arī Sārai, kura, pēc tam,
kad dzemdēja Īzaku, izsaucās: „Kungs man lika dejot no prieka!” Šī vecā sieviete,
tāpat kā jaunais Dāvids, dejoja Kunga priekšā.
Pāvests atzīmēja, ka ir viegli
saprast lūgšanu, kurā no Kunga kaut ko prasām, arī tādu lūgšanu, kurā Viņam pateicamies.
Arī adorācijas lūgšanu saprast nav grūti. Taču slavēšanas lūgšanu atstājam novārtā,
tā mums tik spontāni nenāk:
„Bet, tēvs, tā ir priekš tādiem, kas iestājušies
kustībā „Atjaunotne Svētajā Garā”, ne jau priekš visiem kristiešiem!” Nē, slavēšanas
lūgšana ir kristīgā lūgšana visiem mums! Svētajā Misē, katru dienu, kad dziedam „Svēts…”
Šī ir slavēšanas lūgšana: slavējam Dievu par Viņa lielumu, jo Viņš ir liels! Un sakām
Viņam skaistas lietas, jo mums patīk, lai tā būtu. „Bet, tēvs, es neesmu uz to spējīgs…
Man vajag… „ Bet tu taču esi spējīgs aurot, kad tava iemīļotā komanda iesit bumbu
vārtos, bet neesi spējīgs dziedāt slavas dziesmu Kungam? Kaut nedaudz atraisīties,
lai to dziedātu? Slavēt Dievu neko nemaksā! Neprasīsim, neteiksim tikai „paldies”,
bet slavēsim!”
Pāvests piebilda, ka ir jālūdzas no visas sirds. Tas ir taisnības
akts, jo Viņš ir liels! Viņš ir mūsu Dievs! Dāvids bija tik laimīgs, jo atgriezās
šķirsts, atgriezās Kungs: arī viss viņa ķermenis lūdzās šai dejā:
„Šodien varam
uzdot skaistu jautājumu: „Bet kā izskatīsies mana slavēšanas lūgšana? Vai es protu
slavēt Kungu? Vai protu slavēt Kungu, vai arī tad, kad skaitu „Gods Dievam”, vai „Svēts”,
daru to tikai ar muti, nevis ar visu savu sirdi? Ko man, dejojot, saka Dāvids? Un
Sāra, kad viņa dejo no prieka? Kad Dāvids ienāk pilsētā, sākas svētki!”
Pāvests
norādīja, ka slavēšanas prieks mūs ved uz svētku prieku. Uz ģimenes svētkiem. Svētais
tēvs atgādināja, ka tad, kad Dāvids atgriežas pilī, ķēniņa Saula meita Mikala viņam
pārmet un prasa, vai viņam nav kauns par to, ka dejojis šādā veidā visu priekšā –
viņš, kas ir karalis. Mikala Dāvidu noniecina:
„Gribu pajautāt – cik reizes
mēs savā sirdī noniecinām labus cilvēkus, labus cilvēkus, kuri slavē Dievu kā viņi
māk, spontāni, jo viņi varbūt ir mazāk izglītoti, viņi neseko formālai attieksmei?
Noniecināšana… Bībelē teikts, ka Mikala par to palika sterila visu savu dzīvi! Ko
Dieva Vārds šeit grib mums sacīt? To, ka prieks, slavēšanas lūgšana ir auglīgi! Sāra
dejoja savas auglības lielajā brīdī, deviņdesmit gadu vecumā! Auglība, ko mums dod
Dieva slavēšana, beznosacījumu slavēšana! Tas vīrietis, vai tā sieviete, kas slavē
Kungu, kas lūdzas, slavējot Kungu, kas lūdzoties „Gods Dievam”, paliek līksmi to sakot,
kas, dziedot „Svēts” Svētajā Misē tik ļoti priecājas to dziedot, ir auglīgi vīrietis
un sieviete.”
Pāvests, savukārt, brīdināja, ka tie, kas aizveras aukstas, izvērtētas
lūgšanas formalitātē, var nokļūt tādā pašā stāvoklī kā Mikala, proti, savas formalitātes
sterilitātē. Pāvests aicināja iztēloties Dāvidu, kas dejo no visa sava spēka Kunga
priekšā, un padomāt, cik skaisti ir veltīt Dievam slavēšanas lūgšanu. Francisks aicināja
atkārtot šodien dzirdētos 23. Psalma vārdus: Jūs, vārti, paceliet savas palodas, un
topiet augstākas jūs, mūžsenās durvis, lai ieiet var godības Karalis. Kas ir šis godības
Karalis? Debespulku Kungs – Viņš pats ir godības Karalis.”
I. Šteinerte/VR
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta