Baznīca atšķiras ar svaidīšanu

„Baznīca nav jāuztver kā vienkārša cilvēciska organizācija. Tās atšķirība slēpjas svaidīšanā, kas bīskapiem un priesteriem dod Gara spēku, lai kalpotu Dieva tautai,” pirmdienas rīta Svētajā Misē teica pāvests Francisks. Viņš pateicās daudzajiem svētajiem priesteriem, kas pazemīgi ziedo savu dzīvi ikdienas kalpojumā. Komentējot Svēto Rakstu lasījumu par Izraēļa cilti, kas par savu ķēniņu ieceļ Dāvidu, pāvests paskaidroja svaidīšanas nozīmi. „Bez šīs svaidīšanas,” viņš teica, „Dāvids būtu tikai kāda uzņēmuma, kādas politiskas sabiedrības, kāda toreiz bija Izraēla, vadītājs. Viņš būtu vienkāršs politisks organizators. Taču, pēc svaidīšanas Kunga Gars nolaidās pār Dāvidu un palika viņā. Svētie Raksti saka: „Dāvids aizvien pieņēmās spēkā un Dievs Kungs – karaspēku valdnieks, bija ar viņu.””

Pāvests norādīja, ka svaidīšana izceļas tieši ar to. Svaidītais ir cilvēks, kuru izvēlējies Kungs. Baznīcā tas pats attiecas uz bīskapiem un priesteriem:

„Bīskapi nav izvēlēti tikai tāpēc, lai vadītu organizāciju, kas saucas „vietējā Baznīca”. Viņi ir svaidīti, viņiem ir svaidīšana, un ar viņiem ir Kunga Gars. Visi bīskapi, visi esam grēcinieki, visi! Taču esam svaidīti. Visi ar katru dienu vēlamies būt svētāki, būt uzticīgāki šai svaidīšanai. Un tas, kas Baznīcu dara īpašu, kas Baznīcai piešķir vienotību, ir bīskapa persona Jēzus Kristus vārdā, tāpēc, ka viņš ir svaidīts, nevis tāpēc, ka viņu ir izvēlējies vairākums. Tāpēc, ka ir svaidīts! Un šajā svaidīšanā vietējai Baznīcai ir savs spēks. Lai tajā dalītos, svaidīti ir arī priesteri”.

Pāvests piebilda, ka svaidīšana bīskapus un priesterus tuvina Kungam, un dod viņiem prieku un spēku vest uz priekšu tautu, palīdzēt tautai, dzīvot, kalpojot tautai. Svaidīšana dod prieku justies Kunga izredzētiem, Kunga uzlūkotiem ar to mīlestību, ar kādu uz mums raugās Kungs, uz visiem mums. Francisks norādīja, ka ikreiz, kad domājam par bīskapiem un priesteriem, mums par viņiem ir jādomā kā par svaidītajiem:

„Tieši pretēji, mēs nevaram izprast Baznīcu, un ne tikai nevaram izprast, bet nevaram izskaidrot, kā Baznīca iet uz priekšu ar cilvēciskajiem spēkiem vien. Šī diecēze iet uz priekšu tāpēc, ka tajā ir svēta tauta, tajā ir daudzas lietas, taču tajā ir arī svaidītais, kas to vada, kas palīdz tai augt. Šī draudze iet uz priekšu tāpēc, ka tajā ir daudzas organizācijas, daudzas lietas, bet arī tāpēc, ka tai ir priesteris – svaidītais, kas vada to uz priekšu. Un mēs vēsturē zinām tikai vienu nelielu daļu, taču cik gan patiesībā ir svētu bīskapu, svētu priesteru, kas ir ziedojuši savu dzīvi, kalpojot diecēzei, draudzei. Cik cilvēku ir saņēmuši ticības spēku, mīlestības spēku, cerību no šiem pazemīgajiem priesteriem, kurus nepazīstam. Un tādu ir daudz!”

Pāvests pieminēja daudzos lauku un pilsētu priesterus, kuri ar savu svaidīšanu ir devuši tautai spēku, ir devuši tai mācību, sakramentus, tātad – svētumu:

„Bet, tēvs, es avīzē lasīju, ka tāds un tāds bīskaps ir izdarījis tādu un tādu lietu, ka tāds un tāds priesteris ir izdarījis tādu un tādu lietu. Ak, jā, arī es par to lasīju, bet saki, vai avīzēs parādās ziņas par to, ko daudzi priesteri paveic savās draudzēs pilsētās un laukos, par tuvākmīlestību, ko viņi izrāda, par lielo darbu, ko dara, lai vestu uz priekšu sev uzticēto tautu? Ak nē! Tā nav ziņa! Un tā tas notiek vienmēr: lielāku troksni rada viens krītošs koks, nekā vesels mežs, kas aug. Šodien, domājot par šo Dāvida svaidīšanu, mums nāks par labu padomāt par mūsu bīskapiem un mūsu drosmīgajiem priesteriem – svētiem, labiem, uzticīgiem, un lūgties par viņiem. Pateicoties viņiem, šodien esam šeit!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta