Aizvērt durvis greizsirdībai, skaudībai un aprunāšanai!

„Kristiešiem ir jāaizver durvis greizsirdībai, skaudībai un aprunāšanai, kas šķeļ un sagrauj mūsu kopienas,” aicināja pāvests Francisks ceturtdienas rīta Svētajā Misē. Pārdomu temats homīlijā bija aizgūts no šīsdienas Svēto Rakstu lasījuma, kurā tiek vēstīts par izraēliešu uzvaru pār filistiešiem, pateicoties jaunā Dāvida drosmei. Taču uzvaras prieku drīz vien nomāc Saula skaudība par to, ka sievietes slavē Dāvidu par Goliata nogalināšanu. „Šī lielā uzvara,” teica pāvests, „ķēniņa sirdī pārvēršas par sakāvi” un tajā iemājo „greizsirdības un skaudības tārps”. Tāpat kā Kaina un Ābela gadījumā, ķēniņš nolemj Dāvidu nogalināt.

„Gluži to pašu dara greizsirdība un skaudība mūsu sirdī,” teica pāvests, „tas ir ļauns nemiers, kas necieš, ka brālim, vai māsai ir kaut kas, kā nav man”. Tā vietā, lai slavētu Dievu, kā to darīja Izraēļa sievietes, Sauls ieslēdzas sevī un krāj rūgtumu:

„Greizsirdība ved pie slepkavības. Skaudība ved pie slepkavības. Tieši caur šīm durvīm, skaudības durvīm, pasaulē ienāca ļaunais. Svētie Raksti saka: „Velna skaudības dēļ ļaunums ienāca pasaulē.” Greizsirdība un skaudība atver durvis visām ļaunām lietām. Tās šķeļ arī kopienu. Ja kristīgajā kopienā daži tās locekļi cieš no skaudības, no greizsirdības, tad tā paliek sašķelta. Viens nostājas pret otru. Tā ir stipra inde. Tā ir inde, ko rodam pirmajā Svēto Rakstu lappusē līdz ar Kainu”.

Turpinot homīliju, pāvests norādīja, ka cilvēka sirdī, ko iedragājušas greizsirdība un skaudība, notiek sekojošās divas lietas. Pirmā lieta ir rūgtums:

„Skaudīgs cilvēks, greizsirdīgs cilvēks ir rūgts cilvēks: viņš neprot dziedāt, neprot uzslavēt, nezina, kas ir prieks. Viņš vienmēr skatās, kas pieder citam un nepieder viņam. Un tas ved pie rūgtuma, pie rūgtuma, kas izplatās uz visu kopienu. Tie ir rūgtuma sējēji. Un otra attieksme, kas ved pie greizsirdības un skaudības, ir aprunāšana. Ja viens nevar paciest, ka otram kaut kas pieder, tad par risinājumu kļūst otra pazemošana, lai es tad izskatītos nedaudz labāks. Tas ir aprunāšanas instruments. Aiz aprunāšanas vienmēr ir greizsirdība un skaudība. Un aprunāšana šķeļ kopienu, tā sagrauj kopienu. Tie ir velna ieroči”.

„Cik daudzas skaistas kristīgās kopienas,” teica pāvests, „virzījās uz priekšu, bet tad to locekļos iemājoja greizsirdības un skaudības tārps, un līdz ar to arī skumjas, siržu rūgtums un aprunāšana.” Cilvēks, ko moka skaudība un greizsirdība, ir spējīgs nogalināt. Apustulis Jānis saka: „Tas, kurš ienīst savu brāli, ir slepkava”. Pāvests norādīja, ka savu brāli ienīst sāk tieši skaudīgais, greizsirdīgais. Noslēdzot homīliju, Francisks aicināja:

„Šodien, šai Misē, lūgsimies par mūsu kristīgajām kopienām, lai šī greizsirdības sēkla netiek sēta mūsu starpā, lai mūsu sirdīs neiemājo skaudība, lai tā neiemājo mūsu kopienu sirdī, un lai mēs varētu iet uz priekšu, slavējot Kungu, slavējot Kungu ar prieku! Tā ir liela žēlastība – žēlastība nekrist skumjās, nejusties sarūgtinātiem greizsirdības un skaudības dēļ.”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta