Kristība mūs iekļauj Baznīcā

Visi kristieši ir mācekļi un misionāri. Katrs no mums ir Dieva žēlastības kanāls citiem tanī vietā, kurā Dievs mūs ir nolicis – sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Katehēzes mācībā Francisks turpināja pievērsties Kristības sakramentam. Šoreiz viņš aplūkoja šī sakramenta kopienas dimensiju, kas ir visas kristīgās dzīves integrālā sastāvdaļa. Ar kopienas dimensiju būtiski saistās evaņģelizācija, kas ir aicinājums uz dzīvi vienotībā ar Trīsvienīgo Dievu. Tieši pateicoties tam, ka Kristībā saņēmām Svēto Garu, šajā vienotībā mēs dzīvojam jau tagad, šinī pasaulē. Tāpēc svarīgi, lai mēs savu ticību nodotu tālāk citiem cilvēkiem. Vecāki nodot tālāk ticību saviem bērniem, lai viņi vēlāk to nodotu tālāk saviem bērniem. Divas galvenās pārmaiņas, kas notiek Kristības rezultātā, ir šķīstīšanās no grēkiem un kļūšana par jaunu radību, par Dieva pieņemto bērnu. Uzrunājot 15. janvārī Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus, pāvests norādīja uz vēl kādu ļoti svarīgu šī sakramenta rezultātu, proti: Kristība mūs dara par Kristus Miesas un Dieva tautas locekļiem. Tā iekļauj Baznīcā.

Tāpat kā no paaudzes uz paaudzi tiek nodota tālāk dzīvība, tāpat arī no paaudzes uz paaudzi, caur atdzimšanu Kristības avotā, tiek nodota tālāk žēlastība – sacīja Francisks. Ar šo žēlastību ticīgā tauta iet uz priekšu. Tā ir kā upe, kas apūdeņo zemi. Kopš Jēzus sūtīja savus mācekļus, viņi gāja kristīt. Kopš tā laika līdz pat mūsdienām notiek ticības tālāknodošana. Tā ir kā ķēde, un katrs no mums ir šīs ķēdes posms. Dieva žēlastība ir kā upe, kas tek uz priekšu un apūdeņo zemi. To pašu varam teikt par savu ticību. Mūsu uzdevums ir nodot šo ticību saviem bērniem, lai viņi, izauguši lieli, nodotu to tālāk savējiem. Tātad, pateicoties Kristībai, mēs kļūstam par Dieva tautas, kas nodot tālāk ticību, locekļiem. Tas ir ļoti svarīgi! Dieva tauta iet uz priekšu un nodot tālāk ticību.

Turpinot katehēzi, Francisks uzsvēra, ka Kristības spēkā mēs kļūstam par mācekļiem un misionāriem, un tiekam aicināti sludināt pasaulei Evaņģēlija vēsti. Tas ir katra kristieša uzdevums neatkarīgi no viņa stāvokļa vai izglītības līmeņa ticības jautājumos. Pāvests paskaidroja, ka Dieva tauta ir mācekļu tauta, jo tā saņem ticību, un misionāru tauta, jo tā nodot tālāk ticību. Tas izriet no Kristības, kurā mēs saņemam žēlastību. Ticēt vienlaikus nozīmē dalīties savā ticībā. Mēs visi esam mācekļi visas dzīves garumā un visi esam misionāri. Arī vismazākais ir misionārs un tas, kurš liekas esam liels, ir māceklis. Arī pāvestam un bīskapiem jābūt mācekļiem, jo tikai tad tie var būt misionāri – sacīja Francisks.

Katehēzē Svētais tēvs norādīja uz ciešo saikni starp kristīgā aicinājuma mistisko un misionāro dimensiju, un uzsvēra, ka neviens nevar izglābties viens pats. Saņemot Kristību, mēs saņemam Svēto Garu, kurš palīdz mums apliecināt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un saukt Dievu par Tēvu. Visi kristieši ir aicināti dzīvot vienotībā ar Trīsvienīgo Dievu un atklāt citiem šo vienotību, jo evaņģelizācija ir aicinājums ņemt dalību Dieva dzīvē. Francisks atgādināja, ka mēs esam žēlastības kanāls cits citam. Kristīgā ticība rodas un veidojas Baznīcā, un Kristības laikā ģimenes un draudzes svin šo iekļaušanu Baznīcā, kas ir Dieva tauta.

Lai uzsvērtu Kristības lielo nozīmi, pāvests pieminēja, ko savā laikā pārdzīvoja Japānas kristieši. 17. gs. sākumā Baznīcu Uzlecošās saules zemē skāra smagas vajāšanas. Nepalika neviena priestera. Dzīvi palikušie ticīgie aizgāja pagrīdē, kur saglabāja savu ticību un turpināja lūgšanu dzīvi. Kad piedzima bērns, viņu nokristīja tēvs vai māte. Pēc 250 gadiem atgriežoties misionāriem, atklājās, ka Japānā ir tūkstošiem kristiešu. Baznīca varēja piedzīvot uzplaukumu. Francisks piebilda, ka kristieši saglabāja savu ticību, pateicoties Kristības žēlastībai. Neskatoties uz to, ka viņiem nācās slēpties un bija cits no cita izolēti, viņi turpināja būt viena Miesa Kristū. Šeit atklājas Kristības lielums un nozīme.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta