Pāvests tiekas ar Svētā Krēsla diplomātisko misiju vadītājiem

Ģimene kā brālības un miera skola, mūsdienu sabiedrības attieksme pret vecajiem ļaudīm, nepieciešamība investēt jauniešos un viņu nākotnes perspektīvas, dzīvības aizsardzība no ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei, modernā verdzība un cilvēka personas cieņa, veidi kā risināt saspīlējumus un panākt mieru dažādās Tuvo Austrumu reģiona, Āfrikas un Āzijas valstīs – šiem un citiem jautājumiem pievērsās Francisks, 13. janvārī uzrunājot pie Svētā Krēsla akreditētos diplomātiskā korpusa pārstāvjus. Viņu vidū bijā arī Latvijas pilnvarotais vēstnieks Einars Semanis. Gadskārtējā tikšanās parasti notiek Jaunā gada sākumā. Tās mērķis ir apmainīties vēlējumiem un piedāvāt dažas pārdomas par lietām, kas rūp pāvesta kā dvēseļu gana sirdij. Pāvests Francisks uzsvēra, ka visiem jācenšas veicināt „tikšanās kultūru”, jo tikai tas, kurš iet pretī citiem, nes augļus, vieno, izplata prieku un veicina mieru.

Šobrīd Svētajam Krēslam ir diplomātiskās attiecības ar 180 valstīm, kā arī ar Eiropas Savienību, Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni un Palestīnu. Pēdējā laikā diplomātiskie sakari tika nodibināti ar Dienvidsudānu un parakstīti dažādi līgumi ar Kaboverde, Ungāriju un Čadu. Svētajam Krēslam ir pastāvīgie novērotāji ANO, FAO, UNESCO un citās starptautiskajās organizācijās. Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Svēto Krēslu tika nodibinātas līdz ar konkordāta noslēgšanu 1922. gadā, bet atjaunotas 1991. gadā. Latvijas pilnvarotais vēstnieks pie Svētā Krēsla Einars Semanis akreditējās 2009. gadā.

Uzrunājot diplomātiskā korpusa pārstāvjus, Francisks atsaucās uz savu pirmo vēstījumu Pasaules Miera dienā. Dokuments ir veltīts brālībai, kas ir miera pamats un ceļš. Pāvests uzsver, ka cilvēks iemācās dzīvot brālīgi jau savā ģimenē, kura ir aicināta iekarot pasauli ar savu mīlestību un izplatīt kalpošanas un dalīšanās garu, no kā ir būtiski atkarīgs miers. Francisks atgādināja, ka to mēs varam saskatīt, kontemplējot Betlēmes silīti. Svētā Ģimene nav viena. Tā nav noslēgusies no pasaules. Tai visapkārt ir gani un Austrumu Gudrie jeb kopiena, kura ir atvērta visiem – gan nabagiem, gan bagātajiem, gan tuviem, gan tāliem. Šis tēls palīdz saprast Benedikta XVI vārdus: „Ģimenes valoda ir miera valoda” .

Francisks atzina, ka, diemžēl, bieži vien ģimenes locekļi dzīvo savstarpējā sašķeltībā, kā iemesls ir ne tikai pārāk trauslā piederības apziņa, bet arī smagie ikdienas dzīves apstākļi. Daudzām ģimenēm šodien trūkst nepieciešamo iztikas līdzekļu. Šajā sakarā pāvests norādīja uz steidzamo nepieciešamību pieņemt tādus politiskos mērus, kas kalpotu ģimenes atbalstam un stiprināšanai. Runājot par veciem ļaudīm un jauniešiem, viņš atgādināja, ka tie ir cilvēces cerība. No pirmajiem varam mācīties dzīves gudrību, bet otrie paver nākotnes apvāršņus, neļaujot noslēgties sevī.

„Lai glabātu dzīvu tautas atmiņu, būtu prātīgi neizslēgt vecos ļaudis no sabiedriskās dzīves”, sacīja pāvests. „Tāpat ir labi investēt jauniešos, nākot klajā ar atbilstošām iniciatīvām, kas tiem palīdzētu atrast darbu un nodibināt ģimeni. Nedrīkst noslāpēt viņu entuziasmu! Man spilgtā atmiņā palikusi 28. Pasaules Jauniešu dienu pieredze Riodežaneiro. Cik gan daudz laimīgu jauniešu es varēju satikt! Cik daudz cerību un gaidu varēja saskatīt viņu acīs un saklausīt viņu lūgšanās! Cik lielas bija viņu slāpes pēc patiesas dzīves un ar kādām ilgām viņi vēlējās atvērties citiem! Noslēgšanās sevī un norobežošanās vienmēr rada smacējošu un smagu gaisotni, kas agri vai vēlu beidzas ar skumjām un iznīcību. Turpretī visu kopīgi pūliņi labi palīdz veicināt tikšanās kultūru, jo tikai tas, kurš iet pretī citiem, nes augļus, vieno, izplata prieku un veicina mieru”.

Uzrunas turpinājumā Francisks pievērsās tām zemēm, kuras iepriekšējā gada laikā ir skāruši bruņotie konflikti un dabas katastrofas – stāvoklim Sīrijā, Irākā, Libānā, Jordānijā, Ēģiptē, Izraēlā un Palestīnā, Nigērijā, Centrālāfrikas Republikā, Mali, Dienvidsudānā, Korejas pussalā, Filipīnās un citur. Cik daudz ciešanu, cik lielu bezcerību rada noslēgšanās sevī! – viņš uzsvēra, norādot, ka šī noslēgšanās izpaužas kā nenovīdība, egoisms, sāncensība, un dzīšanās pēc varas un naudas. Dažkārt liekas, ka ļaunums gūst virsroku. Tomēr Ziemassvētki iedēstī mūsos stingru pārliecību, ka pēdējais vārds pieder Miera Valdniekam, kurš egoismu pārvērš sevis atdevē un atriebību piedošanā. Pāvests atgādināja, ka, lai atrisinātu problēmas, jāiet pa diplomātisko dialoga ceļu. Vajadzīga drosme, lai pārkāptu pāri konflikta virspusei un citos cilvēkos saskatītu dziļāko personas cieņu – viņš sacīja. Savukārt kristieši, lai kur tie būtu, ir aicināti būt par Dieva mīlestības un žēlsirdības lieciniekiem. Nekad nedrīkst atteikties darīt labu – pat tad, kad tas ir grūti vai no citu puses var pietrūkt tolerances, vai pat tad, kad varam piedzīvot vajāšanas.

Tiekoties ar diplomātiem, Francisks pieskārās arī bada skandālam, kristiešu izceļošanas no Tuvajiem Austrumiem jautājumam, bēgļu problēmai un ar to saistītajai sabiedrības vienaldzībai pret tiem, kuri pakļauj savu dzīvību riskam un dodas svešumā, vides aizsardzībai, kā arī katoļu Baznīcas lomai miera, brālības un izlīgšanas veicināšanā pasaulē. Miers nav tikai kara trūkums – atgādināja pāvests. Veidot mieru nozīmē respektēt Dieva noteikto kārtību, tiecoties pēc aizvien lielāka taisnīguma cilvēku starpā. Tas ir process, pie kura diendienā jāstrādā.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta