2014-01-10 15:32:41

Ticība var visu, tā uzvar pasauli


„Baznīca ir pilna ar sakautajiem kristiešiem, kristiešiem, kuri ir pārliecināti tikai pa pusei. Savukārt, ticība var visu, un tā uzvar pasauli, taču ir vajadzīga drosme paļauties uz Dievu,” šīrīta Svētajā Misē apgalvoja pāvests Francisks. Homīlijas centrā bija apustuļa Jāņa vēstule, kurā viņš izceļ „palikšanu Kungā”, lai mīlētu Dievu un tuvāko. Šī palikšana Dieva mīlestībā ir Svētā Gara un mūsu ticības darbs, un rada konkrētu efektu: „Katrs, kurš paliek Dievā, katrs, kurš ir Dieva radīts, katrs, kurš paliek mīlestībā, uzvar pasauli, un šī uzvara ir mūsu ticība. No mūsu puses – ticība, no Dieva puses – Svētais Gars, kas veic žēlastības darbu. No mūsu puses – ticība. Stipra ticība! Un tā ir uzvara, kas uzvarējusi pasauli. Tā ir mūsu ticība. Mūsu ticība var visu! Tā ir uzvara! Būtu skaisti, ja mēs to atkārtotu, arī sev pašiem, jo daudzreiz esam sakautie kristieši. Baznīca ir pilna ar sakautajiem kristiešiem, kas netic, ka ticība ir uzvara, kas nedzīvo saskaņā ar ticību. Ja nedzīvojam saskaņā ar ticību, tad esam sakauti un uzvar pasaule, pasaules valdnieks”.

Pāvests atgādināja, ka Jēzus ir ļoti cildinājis kanānietes, par aklu piedzimušā un citu cilvēku ticību, un tos, kam ir ticība, Jēzus salīdzināja ar sinepju graudiņu, kas var pārbīdīt kalnus. Francisks norādīja, ka šī ticība prasa no mums divkāršu attieksmi: atzīšanu un paļāvību:

„Ticība nozīmē atzīt Dievu, bet Dievu, kas mums ir atklājies, sākot no mūsu senčiem līdz pat šim brīdim; vēstures Dievu. Tas ir tas, ko katru dienu darām Ticības apliecinājumā Credo. Viena lieta ir skaitīt Credo no sirds, bet cita – darīt to līdzīgi papagaiļiem, vai ne? Ticu, ticu Dievam, ticu Jēzum Kristum, ticu… Vai es ticu, tam ko saku? Vai šis ticības apliecinājums ir īsts, vai arī saku to tikai no galvas, jo tā vajag? Vai ticu tikai pa pusei? Atzīt ticību! Visu, ne tikai daļu! Visu! Un glabāt šo ticību visu, kāda tā līdz mums ir nonākusi tradīcijas ceļā. Visu ticību! Kā es varu zināt, vai ticību apliecinu labi? Ir kāda zīme: tam, kurš ticību apliecina labi – visu ticību, piemīt spēja adorēt, adorēt Dievu”.

Pāvests atzīmēja, ka labi zinām, kā lūgt Dievu, kā pateikties Dievam, taču adorēt Dievu, slavēt Dievu ir kas vairāk. Tikai tas, kuram piemīt šī stiprā ticība, ir spējīgs adorēt. Francisks piebilda: „Uzdrošinos teikt, ka šai ziņā Baznīcas dzīves termometrs rāda nedaudz pa zemu. Mēs esam mazspējīgi adorēt. Dažiem no mums šīs spējas ir maz. Un tas ir tāpēc, ka apliecinot ticību, neesam pārliecināti, vai esam pārliecināti tikai pa pusei. Tātad, pirmā attieksme ir atzīt ticību un to glabāt. Otra attieksme ir paļauties”:

„Vīrietis un sieviete, kuriem piemīt ticība, paļaujas uz Dievu. Viņi paļaujas! Pāvils, savas dzīves tumsības brīdī teica: „Es labi zinu, uz ko paļaujos.” Uz Dievu! Uz Kungu Jēzu! Paļauties: un tas mūs ved pie cerības. Tāpat kā ticības atzīšana mūs ved pie Dieva adorācijas un slavēšanas, uzticēšanās Dievam mūs ved pie cerības attieksmes. Ir daudzi kristieši ar pārāk atšķaidītu cerību, ar nespēcīgu cerību, ar vāju cerību. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem nav spēka un drosmes paļauties uz Kungu. Taču, ja mēs, kristieši, ticam, apliecinot ticību, glabājot to un paļaujoties uz Dievu, uz Kungu, tad būsim kristieši-uzvarētāji. Un tā ir uzvara, kas ir uzvarējusi pasauli. Tā ir mūsu ticība!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta







All the contents on this site are copyrighted ©.