„Baznīca ir pilna ar sakautajiem kristiešiem, kristiešiem, kuri ir pārliecināti tikai
pa pusei. Savukārt, ticība var visu, un tā uzvar pasauli, taču ir vajadzīga drosme
paļauties uz Dievu,” šīrīta Svētajā Misē apgalvoja pāvests Francisks. Homīlijas centrā
bija apustuļa Jāņa vēstule, kurā viņš izceļ „palikšanu Kungā”, lai mīlētu Dievu un
tuvāko. Šī palikšana Dieva mīlestībā ir Svētā Gara un mūsu ticības darbs, un rada
konkrētu efektu: „Katrs, kurš paliek Dievā, katrs, kurš ir Dieva radīts, katrs, kurš
paliek mīlestībā, uzvar pasauli, un šī uzvara ir mūsu ticība. No mūsu puses – ticība,
no Dieva puses – Svētais Gars, kas veic žēlastības darbu. No mūsu puses – ticība.
Stipra ticība! Un tā ir uzvara, kas uzvarējusi pasauli. Tā ir mūsu ticība. Mūsu ticība
var visu! Tā ir uzvara! Būtu skaisti, ja mēs to atkārtotu, arī sev pašiem, jo daudzreiz
esam sakautie kristieši. Baznīca ir pilna ar sakautajiem kristiešiem, kas netic, ka
ticība ir uzvara, kas nedzīvo saskaņā ar ticību. Ja nedzīvojam saskaņā ar ticību,
tad esam sakauti un uzvar pasaule, pasaules valdnieks”.
Pāvests atgādināja,
ka Jēzus ir ļoti cildinājis kanānietes, par aklu piedzimušā un citu cilvēku ticību,
un tos, kam ir ticība, Jēzus salīdzināja ar sinepju graudiņu, kas var pārbīdīt kalnus.
Francisks norādīja, ka šī ticība prasa no mums divkāršu attieksmi: atzīšanu un paļāvību:
„Ticība
nozīmē atzīt Dievu, bet Dievu, kas mums ir atklājies, sākot no mūsu senčiem līdz pat
šim brīdim; vēstures Dievu. Tas ir tas, ko katru dienu darām Ticības apliecinājumā
Credo. Viena lieta ir skaitīt Credo no sirds, bet cita – darīt to līdzīgi papagaiļiem,
vai ne? Ticu, ticu Dievam, ticu Jēzum Kristum, ticu… Vai es ticu, tam ko saku? Vai
šis ticības apliecinājums ir īsts, vai arī saku to tikai no galvas, jo tā vajag? Vai
ticu tikai pa pusei? Atzīt ticību! Visu, ne tikai daļu! Visu! Un glabāt šo ticību
visu, kāda tā līdz mums ir nonākusi tradīcijas ceļā. Visu ticību! Kā es varu zināt,
vai ticību apliecinu labi? Ir kāda zīme: tam, kurš ticību apliecina labi – visu ticību,
piemīt spēja adorēt, adorēt Dievu”.
Pāvests atzīmēja, ka labi zinām, kā lūgt
Dievu, kā pateikties Dievam, taču adorēt Dievu, slavēt Dievu ir kas vairāk. Tikai
tas, kuram piemīt šī stiprā ticība, ir spējīgs adorēt. Francisks piebilda: „Uzdrošinos
teikt, ka šai ziņā Baznīcas dzīves termometrs rāda nedaudz pa zemu. Mēs esam mazspējīgi
adorēt. Dažiem no mums šīs spējas ir maz. Un tas ir tāpēc, ka apliecinot ticību, neesam
pārliecināti, vai esam pārliecināti tikai pa pusei. Tātad, pirmā attieksme ir atzīt
ticību un to glabāt. Otra attieksme ir paļauties”:
„Vīrietis un sieviete, kuriem
piemīt ticība, paļaujas uz Dievu. Viņi paļaujas! Pāvils, savas dzīves tumsības brīdī
teica: „Es labi zinu, uz ko paļaujos.” Uz Dievu! Uz Kungu Jēzu! Paļauties: un tas
mūs ved pie cerības. Tāpat kā ticības atzīšana mūs ved pie Dieva adorācijas un slavēšanas,
uzticēšanās Dievam mūs ved pie cerības attieksmes. Ir daudzi kristieši ar pārāk atšķaidītu
cerību, ar nespēcīgu cerību, ar vāju cerību. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem nav spēka un
drosmes paļauties uz Kungu. Taču, ja mēs, kristieši, ticam, apliecinot ticību, glabājot
to un paļaujoties uz Dievu, uz Kungu, tad būsim kristieši-uzvarētāji. Un tā ir uzvara,
kas ir uzvarējusi pasauli. Tā ir mūsu ticība!”
I. Šteinerte/VR
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta