Mīlēt ar darbiem, nevis vārdiem, vairāk dodot, nekā saņemot!

„Kristīgo mīlestību vienmēr raksturo konkrētība. Tātad, tā ir mīlestība, kas vairāk izpaužas darbos, nekā vārdos, izpaužas vairāk dodot, nekā saņemot.” Tas ir pāvesta Franciska apgalvojums šīrīta Svētās Mises homīlijā. Kristīgajai mīlestībai nav nekā kopīga ar romantismu – vai nu tā ir altruistiska mīlestība, kas uzrota piedurknes un iet pie nabadzīgajiem, kas vairāk grib dot, nekā saņemt, vai arī tai ar kristīgo mīlestību nav nekāda sakara. Pāvests Francisks savas pārdomas balstīja uz apustuļa Jāņa 1. vēstuli. Apustulis atgādina: „Ja mīlam cits citu, Dievs paliek mūsos un Viņa mīlestība mūsos ir pilnīga”. Ticības pieredze slēpjas tieši šai divkāršajā palikšanā. Svētais tēvs paskaidroja tuvāk: „Mēs Dievā un Dievs mūsos. Tā ir kristīgā dzīve. Nepalikt pasaules garā, nepalikt virspusējībā, nepalikt elkdievībā, nepalikt liekulībā. Nē nē! Palikt Kungā! Un viņš mums pretim dod lūk ko: Viņš paliek mūsos. Bet Viņš ir pirmais, kas paliek mūsos. Daudzreiz mēs Viņu dzenam projām un nevaram palikt Viņā. Tas, kurš paliek, ir Gars.”

Izskaidrojis Gara dinamiku, kas darbina kristīgo mīlestību, pāvests pievērsās jautājumam par miesu. „Palikt Dieva mīlestībā,” viņš teica, „nenozīmē tik daudz sirds ekstāzi, vai skaistas sajūtas.”

„Redziet, mīlestība, par kuru runā Jānis, nav televīzijas seriālu mīlestība. Nē, tā ir kaut kas cits. Kristīgajai mīlestībai vienmēr piemīt kvalitāte. Tā ir konkrētība. Kristīgā mīlestība ir konkrēta. Pats Jēzus, runājot par mīlestību, runā par konkrētām lietām: paēdināt izsalkušos, apmeklēt slimos un daudzas citas konkrētas lietas. Mīlestība ir konkrēta. Kristīgā konkrētība… Ja tās trūkst, tad dzīvojam ilūziju kristietībā, jo nesaprotam, kur ir Jēzus vēsts centrs. Šī mīlestība nespēj būt konkrēta: tā ir ilūziju mīlestība, tāpat kā ilūzijas, kuras piemita mācekļiem, kad raugoties uz Jēzu, viņi domāja, ka tā ir parādība”.

Pāvests atgādināja, ka par „parādību” mācekļi Jēzu uzskatīja arī tad, kad Viņš nāca tiem pretim pa ūdens virsmu. Taču viņu apmulsums izrietēja no sirds nocietināšanas, jo viņi nebija sapratuši maizes pavairošanas brīnumu, kas notika pirms tam. „Ja tava sirds ir nocietināta,” komentēja pāvests, „tu nevari mīlēt un domā, ka mīlestība ir tāda, kādu mēs to iztēlojamies. Nē, mīlestība ir konkrēta! Un šī konkrētība balstās uz diviem kritērijiem.”

„Pirmais kritērijs: mīlēt ar darbiem, nevis vārdiem. Vārdi izgaist vējā! Šodien tie ir, rīt vairs nav. Otrs konkrētības kritērijs ir sekojošs: mīlestībā svarīgāk ir dot, nevis saņemt. Tas, kurš mīl, dod, dod… Dod lietas, dod dzīvību, dod sevi Dievam un citiem. Taču tas, kurš nemīl, kurš ir egoists, vienmēr tiecas saņemt, vienmēr tiecas, lai viņam piederētu lietas, tiecas pēc izdevīguma. Palikt ar atvērtu sirdi, nevis tādu, kāda bija mācekļiem, kas bija aizvērta, kas neko nesaprata: palikt Dievā un Dievs paliks mūsos; palikt mīlestībā”.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta