Vai zinām, kurā datumā saņēmām Kristības sakramentu?

Šī gada pirmās vispārējās audiences laikā pāvests Francisks iesāka jaunu katehēžu ciklu par sakramentiem. Trešdien, 8. janvārī, Svētais tēvs pievērsās Kristībai. Vai tiešām Kristība ir nepieciešama, lai dzīvotu kristīgu dzīvi un sekotu Jēzum? Vai tas galu galā nav tikai rituāls, Baznīcas formāls akts, lai bērnam dotu vārdu? Francisks atzina, ka mums var rasties šie jautājumi. Viņš parādīja, ka Kristība ir būtiski saistīta ar mūsu ikdienas dzīvi un ietekmē mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Uzrunājot atsevišķas svētceļnieku grupas, Svētais tēvs mudināja ticīgos neļaut sevi apzagt, proti, nezaudēt savu kristīgo identitāti. Kristība ir sakraments, uz ko balstās mūsu ticība – sacīja pāvests. Pateicoties tam, mēs kļūstam par Dieva bērniem, Jēzus Kristus brāļiem un māsām, un Baznīcas locekļiem. Kristība, Iestiprināšana un Euharistija ir tā sauktie „iniciācijas sakramenti”, kas mūs dara līdzīgus Kungam, un caur kuriem mēs kļūstam par Viņa klātbūtnes un mīlestības dzīvo zīmi.

Jautājumu par to, vai patiešām Kristība ir nepieciešama, izgaismo apustulis Pāvils. „Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Jēzū Kristū, esam kristīti Viņa nāvē? Jo mēs Kristībā līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai, kā Kristus caur Tēva godību uzcēlās no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē” (Rom 6, 3-4). Turpinot uzrunu, Francisks uzsvēra, ka Kristība nav formalitāte. Kristīts bērns vai nekristīts bērns – tas nav viens un tas pats. Kristīts cilvēks vai nekristīts cilvēks – nav viens un tas pats, jo Kristībā mēs tiekam iegremdēti neizsmeļamajā dzīvības avotā, tas ir, Jēzus nāvē, kas ir vislielākais mīlestības akts kāds jebkad ir redzēts. Pateicoties šai mīlestībai, mēs varam dzīvot jaunu dzīvi, kas vairs nav pakļauta ļaunuma, grēka un nāves varai. Mēs varam dzīvot vienotībā ar Dievu un līdzcilvēkiem.

Uzrunājot uz vispārējo audienci Svētā Pētera laukumā sapulcējušos ticīgos, pāvests jau ne pirmo reizi uzdeva tiem uzdevumu, aizejot mājās, noskaidrot savas Kristības datumu. Visi zina savu dzimšanas dienu un to svin, bet reti kurš var pateikt, kad ir saņēmis Kristības sakramentu. To nezināt nozīmē aizmirst arī par to, ko Kungs mūsu dzīvē ir darījis. Kristības dienu ir svarīgi zināt, jo tie ir lieli svētki.

„Mēs esam aicināti izdzīvot savu Kristību ikdienā kā pašreizēju savas dzīves realitāti”, teica pāvests. „Ja mums, neskatoties uz saviem trūkumiem, vājībām un grēkiem, izdodas sekot Jēzum un palikt Baznīcā, tad tas notiek tieši pateicoties sakramentam, caur kuru kļuvām par jaunu radību un ietērpāmies Kristū. Tieši Kristības spēkā mēs tikām atbrīvoti no grēka un ievesti sadraudzībā ar Jēzu un Viņa Tēvu, un kļuvām par jaunas cerības sējējiem. Kristība sniedz mums šo jauno cerību – pārliecību, ka visu dzīvi ejam pa pestīšanas ceļu. Šo cerību neviens nevar mums atņemt, jo cerība nepieviļ. Atcerieties: tas ir patiesi! Cerība uz Kungu nekad nepieviļ!”

Francisks piebilda, ka, tieši pateicoties Kristībai, mēs esam spējīgi piedot arī tiem, kuri mūs apvaino un dara mums ļaunu, un arī viņus mīlēt. Pateicoties Kristībai, atstumtajos un nabadzīgajos brāļos mēs spējam saskatīt paša Kunga vaigu.

Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka neviens nevar nokristīt pats sevi. To Kunga vārdā mēs saņemam no Baznīcas. Mums ir vajadzīgs kāds, kurš to piešķirtu, jo Kristība ir dāvana. Tas ir brālības akts. Baznīca ir tā, kas mūs dzemdina jaunai dzīvei. Svētais tēvs aicināja lūgt Kungu, lai Viņš palīdz mums aizvien labāk apzināties Kristības žēlastības nozīmi un lai mēs būtu savu brāļu vidū par patiesu Dieva klātbūtnes zīmi.

J. Evertovskis / VR