Ziemassvētki – paļāvības un cerības svētki

Uz ko varam balstīt savu cerību? – uz šo jautājumu pāvests sniedza atbildi vispārējās audiences laikā. Tā kā tuvojas Ziemassvētki, Franciska katehēzes mācība bija veltīta Kristus Dzimšanas noslēpumam. Viņš uzsvēra, ka Ziemassvētki ir paļāvības un cerības svētki. Zeme nav tikai „asaru ieleja”, jo Dievs mājo mūsu vidū. Līdz ar to šī pasaule ir Dieva un cilvēka satikšanās vieta. Trešdienas, 18. decembra, vispārējās audiences dalībnieku vidū bija Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ar delegāciju.

Dievs ir ar mums un joprojām uzticas mums – sacīja pāvests. Dievs izvēlējās šo zemi par savu mājokli, lai būtu kopā ar cilvēku viņa priekos un bēdās. Dievs gribēja dalīties ar mums visā. Tāpēc sūtīja pasaulē savu Dēlu. Jēzus, būdams īsts Dievs, ir īsts cilvēks. Francisks atzina, ka tajā visā varam saskatīt kaut ko vēl pārsteidzošāku. Dievs ir klātesošs nevis kādā ideālajā vai idilliskajā pasaulē, bet šajā reālajā pasaulē, ko iezīmē šķelšanās, nekrietnība, nabadzība, uzkundzēšanās un kari. Dievs izvēlējās ienākt mūsu pasaulē tādā, kāda tā ir ar savu ierobežojumu un traģēdiju smagumu. Tādā veidā Viņš parādīja savu lielo žēlsirdību un mīlestību pret cilvēkiem. Dievs vienmēr un uz visiem laikiem ir kopā ar mums mūsu ciešanās un sāpēs – uzsvēra Svētais tēvs. Par to liecina Jēzus piedzimšana Betlēmē. Dieva Dēls ieradās pasaulē, lai pieceltu mūs no mūsu nožēlojamības, grūtību un grēka putekļiem. Viņš atnāca, lai mūs atpestītu.

Francisks atgādināja, ka Betlēmes Bērns dāvā mums garīgu enerģiju, kas palīdz nepagurt un neļauj grimt bezcerībā vai slīgt skumjās, jo tā ir enerģija, ka sasilda un pārveido sirdi. Jēzus piedzimšana nes mums skaistu vēsti, proti, ka Dievs mūs bezgalīgi mīl. Turklāt šo mīlestību Viņš ne tikai atklāj, bet mums dāvā. Tieši šeit meklējama mūsu cerības atslēga.

Priecīgi kontemplējot Dieva Dēla dzimšanas noslēpumu, varam izdarīt divus secinājumus – turpināja pāvests. Tā kā Ziemassvētkos Dievs atklājas nevis kā tāds, kurš atrodas augšā un valda pār pasauli, bet kā tāds, kurš pazemojas, nokāpj lejā, zemes virsū, mazs un nabadzīgs, tad, pirmkārt, tas nozīmē, ka, lai mēs būtu Viņam līdzīgi, nedrīkstam stāvēt pāri citiem, mums ir jānolaižas lejā, jākalpo, kopā ar mazajiem jākļūst maziem un kopā ar nabadzīgajiem jākļūst nabagiem. Darīsim tā, lai šie mūsu brāļi un šīs mūsu māsas nejustos vientuļi! – sacīja Francisks. Otrkārt, ja Dievs tik ļoti saistījās ar cilvēku, pats kļūdams cilvēks, viens no mums, tad tas nozīmē, ka visu, ko mēs darām kādam brālim vai māsai, to darām pašam Dievam. To atgādina Jēzus. Tas, kurš paēdinās, uzņems, apmeklēs un mīlēs vienu no šiem mazajiem, to būs darījis pašam Dieva Dēlam. Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs aicināja lūgt Dievmāti, lai viņa palīdz mums sava tuvākā vaigā, īpaši vājo un atstumto vaigā, saskatīt pašu Kristu.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta