Pazemība nav neapmierinātība ar sevi, bet ir pirmās vietas ierādīšana Dievam

„Pazemība kā patiesība un kā kalpojums svētā Asīzes Franciska dzīvē” – tas bija kapucīnu tēva Raniero Kantalamessas sagatavoto otro Adventa laika pārdomu temats. Piektdienas, 13. decembra, rītā Vatikāna Redemptoris Mater kapelā sprediķotāja uzrunu noklausījās pāvests Francisks un Romas kūrijas darbinieki. Tēvs Kantalamessa paskaidroja, ka pasaule apbrīno sv. Francisku tādēļ, ka viņā īstenojās tās vērtības, pēc kurām visi cilvēki slāpst, proti, brīvība, saskaņa ar sevi un radību, prieks un brālība. Taču tā visa sakne ir vēl kāda vērtība, ko šodien atzīst tikai nedaudzie – tā ir pazemība. Taču būt pazemīgiem nenozīmē būt neapmierinātiem ar sevi – uzsvēra pāvesta nama sprediķotājs. Tas pat nenozīmē atzīt savu nabadzību vai savu niecīgumu. Būt pazemīgiem nozīmē vispirms raudzīties uz Dievu un nevis uz sevi, un saskatīt bezdibeni, kas šķir galīgo no bezgalīgā.

Tēvs Kantalamessa parādīja, ka, pirmkārt, pazemība ir patiesība, un, otrkārt, pazemība ir kalpošana mīlestībā. Viņš paskaidroja, ka būt pazemīgiem nenozīmē arī būt maziem, jo cilvēks var būt mazs, bet nebūt pazemīgs. Tas nenozīmē justies niecīgiem, jo es varu justies niecīgs un tāds arī patiešām būt, bet tai pat laikā varu nebūt pazemīgs. Niecīguma sajūtas iemesls var būt mazvērtības komplekss, kas mani var novest pie noslēgšanās sevī un pat pie bezcerības. Tāpēc būt pazemīgam nozīmē nevis būt vai justies niecīgam, bet kļūt niecīgam – turklāt ne kādas savas vajadzības dēļ, bet mīlestības dēļ, lai tādējādi „izceltu” citus, lai citiem kalpotu. Šādu piemēru mums ir atstājis pats Jēzus, kuram sv. Francisks uzticīgi sekoja.

Tēvs Kantalamessa atgādināja, ka tiekšanās pēc pazemības ir cīņa, kas ilgst visas dzīves garumā. Lepnības augsne var būt ne tikai ļaunums, bet arī labums. Tāpēc nebrīnīsimies par to, ka katram, kurš grib sekot Kungam un kalpot Baznīcai, ir kāds „dzelonis” (sal. 2 Kor 12, 7). Tās var būt pazemojošas situācijas, kāds trūkums, slimība, vājība, nemitīgs kārdinājums, varbūt pat augstprātības kārdinājums, vai kāds cilvēks, kas atrodas līdzās un atkailina manu vājumu, un tādējādi atņem man mieru. Pāvesta nama sprediķotājs piebilda, ka pazemībai jāatspoguļojas visā Baznīcā, jo pazemība nav tikai privāts tikums.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta