Ieklausīties Dievā, kurš runā ar tēta un mammas maigumu

„Gatavojoties Ziemassvētkiem, nāks par labu nedaudz klusuma, lai ieklausītos Dievā, kurš runā uz mums ar tēta un mammas maigumu,” teica pāvests ceturtdienas rīta Svētajā Misē. Vadoties pēc Svēto Rakstu lasījuma no pravieša Isaja grāmatas, pāvests izcēla ne tik daudz to, ko saka Kungs, bet kā Viņš to saka. Dievs uz mums runā kā tētis un mamma uz savu bērnu. Francisks turpināja kavēties pārdomās: „Kad bērns redz sliktu sapni, viņš pamostas un raud. Tētis tad pienāk pie viņa un saka: nebaidies, nebaidies, es esmu šeit, tev blakus. Tā uz mums runā Kungs. „Nebīsties, Jēkab, tārpiņ – jūs, ļaudis no Izraeļa”. Kungs runā šādā veidā: Viņš tuvojas… Kad skatāmies uz tēti, vai mammu, kas runā uz savu bērnu, mēs redzam, ka viņi kļūst maziņi un runā ar bērna balsi, un izmanto bērnu žestus. Kāds, kurš uz to noraugās no malas, varētu padomāt – bet, šie taču uzvedas smieklīgi! Viņi uzvedas kā tādi mazulīši, vai ne? Jo tēva un mammas mīlestībai ir nepieciešams pietuvoties, saku šo vārdu: pazemoties līdz par bērna pasaulei. Ak, jā: ja tētis un mamma runās normālā veidā, bērns sapratīs vienalga, taču viņi vēlas izmantot šo bērnu valodas veidu. Viņi tuvojas, un uzvedas kā bērni. Un tā dara Kungs.”

Pāvests atgādināja, ka grieķu teologi šo Dieva attieksmi skaidroja ar sarežģītu vārdu synkatábasi, Dieva pretimnākšana, kurš nokāpj no debesīm, lai būtu kā viens no mums. Svētais tēvs turpināja skaidrot:

„Un tad, tētis un mamma bērnam saka arī smieklīgas lietas: „Ak, mans mīļumiņ, mans skaistumiņ”, un tamlīdzīgi. Arī Kungs to saka: „Jēkab, tārpiņ”, tu man esi kā tārpiņš, kā kaut kas maziņš, bet es tevi tik ļoti mīlu”. Šī ir Kunga valoda, tēva un mātes mīlestības valoda. Kunga Vārds? Jā, klausīsimies to, ko Viņš mums saka. Bet arī skatīsimies, kā Viņš saka. Un mums ir jādara tas, ko dara Kungs, jādara tas, ko Viņš saka un jādara tā, kā Viņš saka: ar mīlestību, ar maigumu, ar pretimnākšanu brāļiem”.

Citējot Elija tikšanos ar Kungu, pāvests skaidroja, ka Dievs ir kā „maiga vēja pūsma”, vai kā teikts oriģināltekstā, „skanīgs klusuma pavediens”. „Tā tuvojas Kungs, ar šo klusuma skanīgumu, kas piemīt mīlestībai. Bez jebkādas izrādīšanās,” teica Francisks. Viņš uzsvēra, ka Dievs kļūst maziņš, lai mani darītu varenu. Viņš iet nāvē – ar šo pretimnākšanu, lai es varētu dzīvot”. Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja:

„Šī ir Kunga valodas mūzika, un mums, gatavojoties Ziemassvētkiem, vajadzētu to dzirdēt. Tas mums nāks par labu. Šķiet, ka Ziemassvētki parasti ir ļoti skaļi svētki. Mums nāks par labu nedaudz pabūt klusumā, un ieklausīties šais mīlestības vārdos, šais tik lielās tuvības vārdos, šais maiguma vārdos… . „Tu esi maziņš tārpiņš, bet es tevi tik ļoti mīlu! Tāpēc! Un paklusēsim šai laikā, kurā, kā teikts prefācijā, esam modri, gaidīdami”.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta