Kas ir pēdējā tiesa?

Nepagursim būt nomodā pār savām domām un darbiem, lai jau šobrīd izjustu to siltumu, kas nāk no Dieva, ar kuru pilnībā būsim vienoti mūžībā – mudināja pāvests trešdienas vispārējās audiences dalībniekus. Viņš aicināja ticīgos nebaidīties no Kunga otrreizējās atnākšanas un satikšanās ar Kristu. Domas par pēdējo tiesu var mūsos izraisīt bailes, jo saskaramies ar mūsu prātam neaptveramu noslēpumu. Tomēr esam aicināti nebaidīties. 11. decembra katehēzes mācībā Svētais tēvs aplūkoja Ticības apliecinājuma noslēguma vārdus „Es ticu mūžīgajai dzīvei”, īpaši pievēršoties pēdējās tiesas jautājumam. Francisks atklāja, kāds ir mūsu drošības avots, un parādīja, ka jautājums par pēdējo tiesu ir būtiski saistīts ar mūsu šīszemes dzīvi šeit un tagad. Ja minētajā noslēpumā mēģināsim labi iedziļināties, tad, tieši pretēji, tas mums kļūs par mierinājuma un paļāvības avotu.

Šajā kontekstā, pirmkārt, pāvests aplūkoja pirmo kristiešu atstāto liecību. Viņu lūgšanas parasti noslēdzās ar „Maranata”. Izteiciens sastāv no diviem aramiešu vārdiem, ko var tulkot vai nu kā lūgumu: „Nāc, Kungs!” vai kā ticības dzīvinātu pārliecību: „Jā, Kungs nāk, Kungs ir tuvu”. Šis sauciens ir visas kristīgās Atklāsmes vainagojums (sal. Atkl 22, 20). Saskaņā ar Jāņa Atklāsmes grāmatu, Baznīca kā līgava visas cilvēces vārdā vēršas pie sava Līgavaiņa Kristus, nevarot sagaidīt, kad nonāks Viņa apskāvienā – dzīvības un mīlestības pilnībā. Jēzus grib mums dāvāt dzīvības un mīlestības pārpilnību. Ja uz pēdējo tiesu raugāmies no šāda skatu punkta – uzsvēra Francisks – tad bailes aizvieto gaidīšana un patiess prieks. Tas būs brīdis, kas tiksim atzīti par sagatavotiem apsēsties pie Debesu mielasta galda, t. i., beidzot būsim pilnīgi vienoti ar Dievu.

Otrkārt, pāvests atgādināja, ka tiesas dienā mēs nebūsim pamesti vieni paši. Un tas ir otrs mierinājuma un paļāvības iemesls. Mateja evaņģēlijā un apustuļa Pāvila vēstulē korintiešiem lasām, ka kopā ar Kristu pasauli tiesās svētie (sal. Mt 19, 28; 1 Kor 6, 2-3). Viņi ir mūsu priekšgājēji ticības ceļā. Viņi mūsu labā ziedoja savu dzīvību. Viņi turpina mūs mīlēt. Tātad, varam paļauties uz viņu aizbildniecību un labvēlību – uzsvēra Francisks.

Treškārt, Svētais tēvs norādīja, ka tiesa notiek jau šīszemes dzīves laikā. Jāņa evaņģēlijā lasām: „Jo Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta. Kas uz Viņu tic, tas netiek tiesāts, bet kas netic, tas tāpēc ir notiesāts, ka netic Dieva viendzimušā Dēla vārdam” (3, 17-18). Tas nozīmē, ka šī pēdējā tiesa jau notiek. Tā sākas jau tagad, mūsu dzīves laikā – turpināja Francisks. Šis spriedums izskan ikvienā dzīves brīdī. Tas ir spriedums par to, vai ticībā pieņemam Kristus pestīšanu, vai ar savu neticību un noslēgšanos sevī to noraidām. Ja mēs noslēdzamies sevī un aizveram durvis Jēzus mīlestībai, tad mēs paši sevi notiesājam. Būt pestītam nozīmē atvērties Jēzum, kurš mūs glābj. Ja esam grēcinieki – un visi tādi esam – tad lūgsim piedošanu, apliecināsim, ka gribam būt labi, un Kungs mums piedos. Taču tādēļ mums jāatveras. Mums jāatveras Jēzus mīlestībai. Jēzus ir stiprāks par visu. Viņa mīlestība ir liela! Jēzus mīlestība ir žēlsirdīga! Jēzus mīlestība dāvā piedošanu! Bet tev jāatveras! – mudināja Francisks. Un atvērties nozīmē gandarīt, nožēlot, ka esam darījuši to, kas nav labs.

Svētais tēvs piebilda, ka Kungs sevi atdeva mūsu labā un aizvien turpina to darīt. Viņš mums dāvā savu žēlsirdību. Ja mēs varam būt notiesāti, tad tas var notikt tikai mūsu pašu dēļ – tāpēc ka saraujam attiecības ar Dievu un saviem līdzcilvēkiem. Līdz ar to esam aicināti būt nomodā pār savām domām un darbiem, lai varētu jau tagad izjust Dieva mīlestību un saskatīt Viņa attēla spožumu. Pāvests vēlreiz mudināja ticīgos nebaidīties, jo Jēzus mīlestība ir lielāka par mūsu grēkiem. Ja mēs lūdzam piedošanu, tad to arī saņemam. Tāpēc esam aicināti atvērt savu sirdi Jēzum un droši iet uz priekšu pa Viņa pestīšanas ceļu.

Uzrunājot franču svētceļniekus, Francisks mudināja izmantot šo Adventa laiku, sagatavot savu sirdi, lai priecīgi sagaidītu Pestītāja ienākšanu savā personīgajā un ģimenes dzīvē, kā arī visur, kur mēs atrodamies. Vācu ticīgajiem viņš atgādināja, ka Kungs ar savu klātbūtni var pārveidot mūsu dzīvi.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta