Ja mēs labāk apzinātos to, ka esam Jēzus Kristus mācekļi, tad ikdienas dzīve mūs mazāk
nogurdinātu, tad mēs mazāk bēgtu no realitātes, nemeklētu patvērumu iluzoriskajā pasaulē
un nekļūtu par dažādu atkarību vergiem. Tā vietā mēs ar mīlestības pilnu sirdi daudz
noteiktāk staigātu pa pestīšanas ceļu – norādīja pāvests, kārtējo reizi uzrunājot
trešdienas vispārējās audiences dalībniekus, kuri neraugoties uz dzestro laiku, kāds
parasti šajā mēnesī ir Romā, diezgan kuplā skaitā pulcējās Svētā Pētera laukumā. 4.
decembra katehēzes mācībā Francisks turpināja aplūkot jau pagājušajā reizē iesākto
tematu par ticību miesas augšāmcelšanai. Pirmkārt, viņš parādīja, ko Svētie Raksti
saka par ticību šai realitātei, otrkārt, atbildēja uz jautājumu, ko nozīmē augšāmcelties,
un treškārt, paskaidroja, ka jau šinī dzīvē mēs ņemam dalību Kristus Augšāmcelšanās
noslēpumā.
Jautājumu par cilvēka miesas augšāmcelšanos nav viegli saprast.
Pāvests norādīja, ka Svētie Raksti ieved mūs ticībā šai realitātei. Tajos tiek uzsvērts,
ka mūsu augšāmcelšanās ir saistīta ar Jēzus augšāmcelšanos (sal. Jņ 11, 25). Tas būs
Viņš, kurš pēdējā dienā piecels augšā no miroņiem tos, kuri būs Viņam ticējuši. Šobrīd
mēs gaidām, lai būtu pilnīgā vienotībā ar Viņu Debesu Valstībā. Francisks atzina,
ka šīs gaidas ir mūsu cerības avots un pamats. Tā ir tāda cerība, kas, ja vien tiek
attīstīta un glabāta dzīva, kļūst par gaismu un izgaismo mūsu personīgo un sabiedrības
dzīvi.
Ko nozīmē augšāmcelties? – jautāja pāvests. Viņš skaidroja, ka mūsu
visu augšāmcelšanās, pateicoties Dieva visvarenajam spēkam, notiks pasaules beigās.
Jēzus Kristus augšāmcelšanās spēkā Dievs atgriezīs dzīvību mūsu ķermenim un atkal
apvienos to ar dvēseli. Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tad arī mēs celsimies augšā. Mēs
ceram uz augšāmcelšanos, jo Viņš mums atvēra uz to durvis. Francisks šeit runāja par
miesas augšāmcelšanos kā par tās pārveidošanos. Šai pārveidei tiekam sagatavoti jau
šinī dzīvē ar sakramentiem un, sevišķi, ar Euharistiju. Citiem vārdiem, šīs sagatavošanās
pamatā ir mūsu attiecības ar Jēzu. Tāpat kā Jēzus cēlās augšā savā miesā, tāpat arī
mēs celsimies augšā savējā, kas tiks pārveidota apskaidrotā, garīgā miesā. „Un tā
nav pasaka”, uzsvēra pāvests. „Tā ir patiesība! Mēs ticam, ka Jēzus ir augšāmcēlies,
ka Jēzus ir dzīvs šajā brīdī. Vai jūs ticat, ka Jēzus ir dzīvs?”, viņš jautāja. „Neticat?
Ticas vai neticat? Un ja Jēzus ir dzīvs, jūs domājat, ka Viņš ļaus, lai mēs nomirstam
un nekad neceļamies ar Viņu augšā? Nē! Viņš mūs gaida. Tā kā Viņš ir augšāmcēlies,
tad savā augšāmcelšanās spēkā piecels augšā arī mūs visus”.
Turpinot, Francisks
atgādināja, ka mūžīgā dzīve sākas jau šeit šajā brīdī. Jau šajā dzīvē mēs esam līdzdalīgi
Kristus augšāmcelšanā. Mēs kopā ar Viņu esam cēlušies augšā, jo, pateicoties Kristībai,
esam guldīti Kristus nāvē, kopā ar Viņu augšāmcēlušies un piedalāmies jaunā dzīvē,
kas ir Viņa paša dzīve. Tātad, mēs sevī nesam augšāmcelšanās iedīgli, gaidot pilnīgo
augšāmcelšanos pasaules beigās. Tāpēc mūsu ķermenī jau tagad atmirdz mūžības atblāzma
un tādēļ tam pienākas cieņa. Pāvests uzsvēra, ka jo sevišķi pienākas cienīt un mīlēt
tos cilvēkus, kuri cieš, lai viņi sajustu, ka Dieva valstība ir tuvu. Viņš piebilda,
ka uz augšāmcelšanos vērstais skatiens ir mūsu prieka avots, jo kādu dienu mēs satiksim
Jēzu un būsim kopā ar Viņu. Mēs esam lemti mūžīgajai dzīvei.
Uzrunājot atsevišķas
svētceļnieku grupas, Svētais tēvs atgādināja, ka šobrīd izdzīvojam Adventa laiku,
kad gaidām mīlestības un žēlsirdības pilno Mesiju, kurš nāk pasaulē, lai cilvēku glābtu.
Vēršoties pie poļu ticīgajiem, Francisks mudināja palikt neatlaidīgiem lūgšanā, meditēt
Dieva Vārdu un, saskaņā ar skaisto tradīciju, piedalīties Rorātmisēs. „Mūžīgā dzīve
ir atkarīga no mūsu saiknes ar Kristu”, uzsvēra pāvests. Itāļu svētceļniekus šajās
pirmajās Adventa dienās viņš aicināja ar paļāvības pilnu lūgšanu griezties pie Bezvainīgi
ieņemtās Vissvētākās Jaunavas Marijas. Viņa ir tā, kura rāda mums ceļu pie sava Dēla,
Jēzus Kristus.
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas gadījumā
atsauce uz Vatikāna Radio obligāta