Uz svētnīcu nenāk, lai svinētu ritu, bet, lai pielūgtu Dievu

„Uz svētnīcu nenāk, lai svinētu ritu, bet, lai pielūgtu Dievu,” teica pāvests 22. novembra rītā, svinot dievkalpojumu Svētās Martas nama kapelā. Pāvests uzsvēra, ka cilvēks ir Svētā Gara svētnīca. Viņš ir aicināts uzklausīt sevī Dievu, lūgt Viņam piedošanu un sekot Viņam. Balstot homīliju uz liturģisko lasījumu par svētnīcas atjaunošanu pēc kariem, pāvests teica:

„Svētnīca ir vieta, kur kopiena iet lūgties, slavēt Kungu, pateikties, bet visvairāk par visu – adorēt. Svētnīcā notiek Kunga adorācija. Un tas ir vissvarīgākais punkts. Tas attiecas arī uz liturģiskajām ceremonijām. Kas ir vissvarīgākais šai liturģiskajā ceremonijā? Dziesmas, riti, viss skaisti… Vissvarīgākā ir adorācija – visa kopiena vienojusies skatās uz altāri, kur tiek svinēts upuris, un adorē. Taču, es uzskatu – saku to pazemīgi, ka mēs, kristieši, varbūt esam nedaudz pazaudējuši adorācijas jēgu, un domājam: iesim uz svētnīcu, sapulcēsimies tur kā brāļi, un tas ir labi, skaisti, taču centrs ir tur, kur ir Dievs. Un mēs pielūdzam Dievu”.

Pēc šī apgalvoja pāvests uzdeva tiešus jautājumus: „Vai mūsu svētnīcas ir adorācijas vietas? Vai mūsu ceremonijās priekšroka tiek dota adorācijai?” Pāvests atgādināja, ka Jēzus padzina „afēristus”, kas svētnīcu bija pārvērtuši par darījumu, nevis adorācijas vietu. Taču pastāv arī cita „svētnīca” un cita sakralitāte, kas būtu jāievēro dzīvē:

„Svētais Pāvils saka, ka mēs esam Svētā Gara svētnīcas. Es esmu svētnīca. Dieva Gars ir manī. Un viņš saka arī: „Neapbēdiniet Kunga Garu, kas mīt jūsos!” Un arī šeit varbūt nevaram runāt kā par pirmsadorāciju, bet gan kā sava veida adorāciju, kur sirds meklē sevī Kunga Garu un zina, ka Dievs ir mūsos, ka Svētais Gars ir mūsos. Sirds to klausās un Viņam seko”.

Bez šaubām, sekošana Dievam prasa nemitīgu attīrīšanos, jo, kā norādīja pāvests, „esam grēcinieki”. Attīrīties var ar lūgšanu, grēksūdzi, Izlīgšanas Sakramentu, Euharistiju. „Un tā, šais divās svētnīcās, materiālajā svētnīcā, adorācijas vietā, un garīgajā svētnīcā, kas atrodas manī, un kurā mājo Svētais Gars – šais divās svētnīcās mūsu attieksmei ir jābūt godbijības attieksmei, kas adorē un klausās, kas lūdzas un lūdz piedošanu, kas slavē Kungu,” teica Francisks. Savu homīliju viņš noslēdza, sakot:

„Un kad runā par svētnīcas prieku, tad runā, lūk, par ko: par visu kopienu, kas adorē, lūdzas, pateicas, slavē. Esmu lūgšanā ar Kungu, kas mīt manī, jo es esmu svētnīca. Lai Kungs mums piešķir šo patieso svētnīcas jēgu, lai mēs varam iet uz priekšu savā adorācijas un Dieva Vārda klausīšanās dzīvē”.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta