Priesteris – Dieva bezgalīgās žēlsirdības instruments

Dažreiz dzirdam cilvēkus sakām, ka grēkus var taču izsūdzēt tieši Dievam bez priestera starpniecības. Tomēr katoļu Baznīcā viena no Izlīgšanas sakramenta sastāvdaļām ir grēku izsūdzēšana priesterim. Kāpēc daži to neuzskata par nepieciešamu? Kāds tam ir cēlonis? Un kāpēc tomēr ir vajadzīga garīgā gana starpniecība? Atbildes uz šiem jautājumiem atrodam pāvesta 20. novembra katehēzes mācībā. Trešdienas vispārējās audiences laikā Francisks turpināja pievērsties jau pagājušajā nedēļā iesāktajam tematam par grēku piedošanu. Viņš apliecināja, ka Dievs, protams, piedod katram grēciniekam, kurš personīgi nožēlo, bet arī Baznīcas starpniecība ir vajadzīga.

Lai atbildētu uz iepriekš izvirzītajiem jautājumiem, pāvests aplūkoja trīs punktus. Pirmkārt, tas, kurš piedod grēkus, ir Svētais Gars. Otrkārt, Baznīca ir atslēgu glabātāja. Treškārt, priesteris ir grēku piedošanas instruments. Francisks atgādināja, ka visiem ir vajadzīga piedošana. Pie grēksūdzes ir jāiet ne tikai lajiem, bet arī bīskapiem un priesteriem, jo visi esam grēcinieki. „Arī pāvests iet pie grēksūdzes ik pēc 15 dienām, jo arī viņš grēcinieks”, sacīja Francisks, mudinot garīgos ganus būt žēlsirdīgiem pret cilvēkiem, kuri nāk pie viņiem uz grēksūdzi.

Vispirms mums ir jāatceras, ka piedošanu saņemam no Dieva. Kad augšāmcēlies Jēzus Pēdējo Vakariņu namā parādījās mācekļiem, Viņš tiem dvesa un sacīja: „Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, bet kam aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti” (Jņ 20, 22-23). Pāvests paskaidroja, ka tādā veidā Jēzus dāvā jaunu dzīvību, kuras avots ir piedošana. Kristus sniedz pashālās dāvanas, kas ir Viņa nāves un augšāmcelšanās auglis – mieru, prieku, grēku piedošanu un jo sevišķi Svēto Garu, kurš ir visu šo dāvanu avots. Taču pirms dvest un dāvāt Svēto Garu, Jēzus rāda mācekļiem savas rētas, kas ir mūsu pestīšanas cena. Tieši caur šīm rētām mēs saņemam grēku piedošanu. Jēzus atdeva savu dzīvību, lai mēs iemantotu dvēseles mieru, prieku un piedošanu.

Turpinot, pāvests norādīja, ka Jēzus piešķir apustuļiem varu piedot grēkus. To nav viegli saprast. Kā gan cilvēks var piedot grēkus? Šo varu dod Kristus. Baznīcas rokās ir šī vara. Baznīca ir atslēgu glabātāja. Tā var atvērt un aizslēgt. Tomēr Baznīca nav valdniece, bet kalpotāja – precizēja Francisks. Tas, ko viņa veic, ir žēlsirdības kalpojums. Dievs savā lielajā žēlsirdībā piedod katram cilvēkam, bet Viņš pats ir gribējis, lai tie, kuri pieder Kristum un Viņa Baznīcai, saņemtu šo piedošanu ar Kopienas kalpotāju starpniecību. Caur apustulisko kalpojumu es saņemu Dieva žēlsirdību, man tiek piedotas vainas un dāvāts prieks. Tādā veidā Jēzus aicina mūs izdzīvot izlīgšanu arī tās ekleziālajā jeb kopienas dimensijā. Un tas ir ļoti skaisti! Baznīca, kas ir svēta, un kurai reizē ir vajadzīga gandarīšana, pavada mūs pa atgriešanās ceļu visas dzīves garumā.

Kāpēc daudzi mūsdienu cilvēki neizprot piedošanas ekleziālo dimensiju? Tas notiek tāpēc, ka dominē individuālisms un subjektīvisms, un arī mēs, kristieši, to izjūtam – paskaidroja Francisks. Protams, Dievs piedod katram grēciniekam, kurš nožēlo, bet tā kā kristietis ir saistīts ar Kristu un Kristus ir vienots ar Baznīcu, tad piedošanu jāsaņem ar Baznīcas gana starpniecību. To mums vajadzētu novērtēt. Pāvests piebilda, ka priestera klātbūtne un starpniecība palīdz mums arī būt drošiem, ka esam saņēmuši no Dieva piedošanu.

Visbeidzot, Svētais tēvs norādīja, ka priesteris ir grēku piedošanas instruments. Arī viņš ir cilvēks un arī viņam ir vajadzīga žēlsirdība, taču, dāvājot piedošanu Baznīcas vārdā, viņš kļūst par Dieva žēlsirdības instrumentu. Viņa kalpojums ir ļoti delikāts. Svarīgi, lai viņa paša sirdī būtu miers. Svarīgi, lai viņš neizturētos slikti pret tiem, kuri nāk pie viņa uz grēksūdzi, un lai viņš būtu lēnprātīgs, labs un žēlsirdīgs. Svarīgi, lai priesteris spētu ticīgā sirdī iesēt cerības sēklu. Viņam jāapzinās, ka brālis vai māsa, kas nāk pie viņa, meklē piedošanu un mieru. „Ja priesterim nav šādas nostājas, tad labāk, lai viņš neadministrē šo sakramentu līdz brīdim, kad būs labojies”, sacīja pāvests. „Ticīgajiem ir tiesības sastapties ar priesteriem, kuri būtu Dieva piedošanas kalpi”. Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja, ka Dievs nekad nepagurst mums piedot. Tāpēc esam aicināti steigties pie Viņa, lai Grēksūdzes sakramentā saņemtu piedošanu.

Sveicot poļu svētceļniekus, kuru vidū bija poļu emigrantu kapelāni, pāvests pievērsās emigrācijas problēmai. „Dārgie priesteri”, viņš sacīja, „jūs labi zināt, ka emigrācija, lai kāds būtu tās iemesls, ir saistīta ar daudzām raizēm, problēmām un briesmām, ko rada saišu saraušana ar savām vēsturiskajām, kultūras un nereti arī ģimenes saknēm. Dedzīgi ejiet pretī savu tautiešu vajadzībām un rūpējieties par viņu garīgo izaugsmi. Palīdziet viņiem saglabāt savu ticību un būt par lieciniekiem tanī sabiedrībā, kurā viņi dzīvo”.

Uzrunājot jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus, Francisks atgādināja, ka novembrī lūdzamies par mirušajiem. „Neaizmirsīsim savus dārgos tuviniekus, labdarus un visus savus ticības priekšgājējus! Euharistijas svinēšana ir labākā garīgā palīdzība, ko varam dāvāt viņu dvēselēm, īpaši to dvēselēm, kuri ir aizmirsti un atstāti”. Noslēgumā Svētais tēvs pieminēja Sardīnijā notikušajos plūdos cietušos. „Lūgsimies par viņiem un viņu ģimenes locekļiem, un solidarizēsimies ar tiem, kuri piedzīvoja zaudējumus”, mudināja Francisks.

Vispārējās audiences laikā pāvests vērsās pie klātesošajiem arī ar diviem īpašiem aicinājumiem. Viņš atgādināja, ka 21. novembrī Baznīca atzīmēs Kontemplatīvās dzīves dienu, tādējādi pieminot klauzūras reliģiskās kopienas. Tā būs izdevība pateikties Kungam par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri klosteros vai kā eremīti veltī sevi Dievam lūgšanā un klusumā. Viņu misija ir ļoti svarīga. Tāpēc katrs no mums esam aicināti šos brāļus un māsas atbalstīt gan garīgi, gan materiāli. Francisks arī atgādināja, ka 22. novembrī Apvienotās Nācijas atklās Laukstrādnieku ģimenēm veltītu starptautisko gadu. Paužot gandarījumu par šo iniciatīvu, pāvests vēlēja, lai tādā veidā tiktu aizvien vairāk novērtēts ģimeņu ieguldījums ekonomiskajā, sociālajā, kultūras un morālajā izaugsmē.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta