Dienvidkoreja: ekumeniskās konferences dalībnieki apmeklēja demilitarizēto zonu
Pusanā, Dienvidkorejā, noslēgusies Pasaules Baznīcu padomes X konference. Nedēļas
nogalē tās dalībnieki apmeklēja DMZ – demilitarizēto zonu, jeb robežposteni starp
abām Korejām. Spēcīgi apbruņotā un apsargātā zona tika izveidota 1953. gadā, pēc noslēgtā
pamiera. Miera līgums nav parakstīts joprojām. Kā pārliecinājās konferences dalībnieki,
tūkstošiem korejiešu ģimeņu ir zaudējuši cerību sastapt tuviniekus.
Demilitarizētā
zona atrodas netālu no Seulas. Kā stāsta Vatikāna radio žurnāliste Filipa Hitčena,
drīz pēc izbraukšanas no galvaspilsētas, sākas dzeloņdrāšu žogi, kas stiepjas daudzu
kilometru garumā gar Imčinas upi. Ik pēc noteikta attāluma gar žogu ir izvietoti novērošanas
posteņi, kuros dežurē dienvidkorejiešu kareivji. Upei pāri pārlidot var tikai dzērves.
Šovasar kāds vīrietis no dienvidu puses mēģinājis to pārpeldēt, bet galvā saņēmis
Ziemeļkorejas apsargu raidīto lodi. 2010. gadā no ziemeļu puses tika raidīti šāvieni
uz salu netālu no Seulas lidostas, nogalinot divus kareivjus un divus civiliedzīvotājus.
Bijušo
Dienvidkorejas prezidentu laikā tika izdarīti nopietni apvienošanās mēģinājumi. Industriālais
komplekss, kas izvietots abās robežas pusēs, nodrošina darbu 50 tūkstošiem Ziemeļkorejas
strādnieku. Saražotās preces tiek izvestas pārdošanai Dienvidkorejā un ārzemēs. Uz
robežas nesen ir uzbūvēta jauna katoļu baznīca, kurai blakus turpinās Samierināšanās
centra celtniecība. Baznīcu apmeklē vietējie iedzīvotāji un tūristi. Altāri rotā izsmalcināta
Kristus un Korejas mocekļu mozaīka, ko darinājuši mākslinieki no abām Korejas pusēm.
Novērošanas tornī, kas atvērts interesentiem, ir izveidota fotogrāfiju izstāde, kurā
var aplūkot Gvansanas pussalas skatus ziemeļos, kā arī cilvēku grupas, kas katru gadu,
austot pirmajai Jaungada dienai, gaisā palaiž krāsainus balonus kā solidaritātes zīmi
ar saviem ziemeļu daļā dzīvojošajiem tautiešiem. Kavēties nostalģiskās atmiņās uz
novērošanas torni joprojām dodas daudz vecu ļaužu, taču drīz šī paaudze būs izsīkusi.
Aizvien mazāk ģimeņu ierodas nelielajā budistu svētnīcā blakus tornim, lai atstātu
šeit ziedojumus un lūgšanas par tuviniekiem, kuru kapus nevar apmeklēt.
Mūsu
kolēģe Filipa Hitčena uzklausījusi vietējās pavadones Monikas dzīvesstāstu. Arī viņas
ģimene cēlusies no Ziemeļkorejas. Tēvs nomiris jau pirms vairākiem gadiem, bet pavisam
nesen mūžībā aizgājis tēvocis. Līdz ar viņu zudusi pēdējā saikne ar ģimeni ziemeļos.
Monikas abas meitas, tāpat kā vairums jauniešu Dienvidkorejā, par abu Koreju izlīgšanu
ir vienaldzīgi. Ziemeļkoreju viņi uzskata par atsevišķu valsti, ar kuru tiem nav nekā
kopēja. „Kamēr kopā ar brāļiem kaisījām tēvoča pelnus Imčinas upes ūdeņos, es skaidri
apzinājos, ka tikai mūsu paaudze vēl var kaut ko darīt miera labā mūsu sadalītajā
tēvzemē,” teikusi gide.
I. Šteinerte/VR
Tekstu izmantošanas gadījumā
atsauce uz Vatikāna radio obligāta