Dzīve svēto sadraudzībā palīdz pārvarēt nedrošību, apjukumu un šaubas
Ja būsim patiesi vienoti ar Dievu, kurš ir mīlestības avots, tad būsim vienoti arī
ar līdzcilvēkiem. 30. oktobra katehēzes mācībā pāvests runāja par kādu ļoti skaistu
ar mūsu ticību saistītu realitāti, proti, „svēto sadraudzību”. Tā attiecas gan uz
visu kristiešu savstarpējo saikni šeit virs zemes, gan arī uz mūsu saikni ar tiem,
kuri jau ir pārkāpuši mūžības slieksni. „Mūsu ticībai ir vajadzīgs citu personu atbalsts”,
uzsvēra Francisks. Šajā sakarā viņš atgādināja, ka kristietim jābūt priecīgam, jo
viņam ir daudz draugu – brāļu un māsu, kas soļo kopā ar viņu, lūdzas par viņu, atbalsta
un palīdz. Vispārējās audiences laikā pāvests pie visiem ticīgajiem vērsās ar speciālu
pamudinājumu lūgties par Irākas tautu. „Aicinu jūs lūgties par dārgo irākiešu tautu,
ko, diemžēl, ik dienas skar traģiskie vardarbības akti, lai tā atrastu izlīgšanas,
miera, vienotības un stabilitātes ceļu”, viņš sacīja. Francisks paziņoja, ka audiences
beigās tiksies ar dažādu reliģisko grupu pārstāvju delegāciju no Irākas. Šī dažādība
ir visas valsts bagātība.
Runājot par svēto sadraudzību, pāvests atzina, ka
tā ir viena no ticības patiesībām, kas sniedz mums lielu mierinājumu, jo atgādina,
ka neesam vieni. Starp tiem, kuri pieder Kristum, pastāv cieša vienotības saikne.
Tā ir vienotība, kuras avots ir ticība. Francisks paskaidroja, ka jēdziens „svētie”
attiecas uz tiem, kuri tic uz Kungu Jēzu un, pateicoties kristībai, ir vienoti ar
Viņu Baznīcā. Tāpēc pirmos kristiešus sauca par „svētajiem”.
Šī jautājuma
ietvarā pāvests norādīja uz cilvēka saiknes ar Dievu būtisko nozīmi. Ja mēs būsim
iesakņojušies Dievā, tad kļūsim viena sirds un viena dvēsele arī savā starpā, jo Dieva
mīlestība sadedzina mūsu egoismu, aizspriedumus un šķelšanās. No otras puses, savstarpējā
vienotība palīdz mums būt ciešāk vienotiem ar Dievu, kurš ir mūsu visu Tēvs. Ja esam
vienoti, tad mūsu ticība kļūst stiprāka. „Cik skaisti ir citam citu atbalstīt brīnišķīgajā
ticības piedzīvojumā!” – teica Svētais tēvs. „Es to saku, jo tendence noslēgties sevī
ir skārusi arī reliģisko sfēru. Bieži vien mums ir grūti lūgt citiem kristiešiem garīgo
palīdzību. Kurš gan no mums nav izjutis nedrošību, apjukumu un pat šaubas ticības
ceļā? Visi, visi to esam piedzīvojuši! Arī es to esmu pieredzējis. Visi. Tāds ir mūsu
ticības ceļš. Tāda ir dzīve. Par to nevajadzētu brīnīties, jo esam trausli un ierobežoti
cilvēki. Visi esam trausli. Mums visiem ir trūkumi. Neizbīstieties! Tie ir mums visiem”.
Pāvests uzsvēra, ka tādēļ, īpaši šajos smagajos brīžos, mums ir jāuzticas Dievam,
jālūdz Viņa palīdzība. Vienlaikus ir svarīgi, lai mums pietiktu drosmes un pazemības
atvērties un lūgt palīdzību arī citiem. Svarīgi, lai mēs spētu pateikt: „Man ir tāda
un tāda problēma. Pasniedz man savu roku!”
Turpinot Francisks norādīja, ka
svēto sadraudzība attiecas ne tikai uz kristiešiem, kuri dzīvo šajā pasaulē, bet arī
uz viņu saikni ar tiem, kuri jau ir mūžībā. Svēto sadraudzība pārsniedz nāves robežas
un pastāv mūžam. Mūsu savstarpējā vienotība turpinās mūžīgajā dzīvē. Tā ir garīga
vienotība, kuras avots ir kristība. Minētā sadraudzība pastāv starp tiem, kas svētceļo
virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs. Visi kopā viņi
veido vienu lielu ģimeni – vienu vienīgu Baznīcu. Šī komūnija starp zemi un debesīm
īpaši īstenojas aizbildniecības lūgšanā. Noslēgumā Svētais tēvs aicināja virzīties
uz priekšu ar prieku pa ticības ceļu, jo šim ceļam ir galamērķis – Debesu valstība,
un uz to mēs ejam cits citu atbalstīdami.
Vispārējās audiences noslēgumā pāvests
Francisks tikās ar Pontifikālās starpreliģiju dialoga padomes vadītāju kardinālu Žanu
Luī Torānu un Irākas šiītu, sunnītu, kristiešu, jezīdu un sabeju reliģisko kopienu
līderiem. Romā ieradušies arī Irākas Reliģisko lietu pārvaldes pārstāvji. Vatikāna
institūcijas rīkotās sanāksmes mērķis ir izveidot starpreliģiju dialoga komiteju.
Dalībnieki diskutē par reliģisko kopienu situāciju Irākā un to savstarpējām attiecībām.
Kaldiešu patriarhs Luiss Sako uzskata, ka cīņa par varu starp sunnītiem un šiītiem
atklāj Irākas valdības pilnīgo nespēju kontrolēt situāciju valstī. Viņaprāt, aiz ieilgušā
konflikta stāv citu arābu valstu intereses, kuras vēlas, lai Irākā būtu nemierīgi,
jo baidās, ka tur nostiprinātos demokrātija, kas savukārt pieprasītu reformas arī
citur. «Reformas tiek veiktas ar atklāta dialoga, nevis ieroču palīdzību. Demokrātiju
neveicina karš,» uzsvēra patriarhs L. Sako.
J. Evertovskis, S. Krivteža /
VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta