Ko nozīmē kristīgā cerība?

„Cerība nav optimisms, bet dedzīga ilgošanās pēc Dieva Dēla atklāsmes,” teica pāvests Francisks otrdienas rītā, svinot Svēto Misi. Viņš rosināja kristiešus izvairīties no klerikālismiem un ērtas attieksmes, jo kristīgā cerība ir dinamiska un dāvā dzīvību. Ko kristietim nozīmē cerība? Vadoties pēc apustuļa Pāvila vārdiem šīsdienas Svēto Rakstu pirmajā lasījumā, pāvests izcēla vienīgo dimensiju, kas piemīt kristīgajai cerībai. Viņš uzsvēra, ka tas nav optimisms, bet gan „dedzīga ilgošanās” pēc Dieva Dēla atklāsmes. Francisks atgādināja, ka radība ir pakļauta iznīcībai un kristietis dzīvo spriedzē starp cerību un verdzību. Svētais Pāvils ir teicis, ka cerība nepieviļ, ka tā ir droša. Tomēr pāvests atzina, ka cerību izprast nav viegli. Dažreiz domājam, ka būt cerības cilvēkiem, nozīmē būt optimistiem. Taču tā nav:

„Cerība nav optimisms, tā nav spēja uzlūkot lietas ar prieku un iet uz priekšu. Nē, tas ir optimisms, tā nav cerība. Cerība nav arī pozitīva attieksme pret lietām. Tie gaišie, pozitīvie cilvēki… Tas ir labi, vai ne? Taču tā nav cerība. Nav viegli saprast, kas ir cerība. Ir teikts, ka tā ir vispazemīgākā no visiem tikumiem, jo dzīvē ir apslēpta. Ticību var redzēt, just, apzināties, ko tā nozīmē. Tuvākmīlestība atspoguļojas darbos, un zinām, kas tā ir. Bet, kas ir cerība? Kas ir šī cerības attieksme? Lai tai kaut nedaudz tuvotos, varam vispirms teikt, ka cerība ir risks , ka tā ir riskants tikums. Tā ir, kā saka svētais Pāvils, „dedzīga ilgošanās pēc Dieva Dēla atklāsmes”. Tā nav ilūzija”.

Pāvests piebilda, ka dzīvot ar cerību, nozīmē nemitīgi ilgoties pēc šīs atklāsmes, pēc šī prieka, kas mūsu muti piepildīs ar smaidiem. Cerība ir kas vairāk par optimismu. Francisks atgādināja, ka pirmie kristieši cerību apzīmēja tieši kā „kaut kas vairāk” – drošs „kaut kas vairāk” aizkapa dzīves krastā. „Un mūsu dzīve,” teica pāvests, ”ir gājums pretim šim „kaut kam vairāk”. Savu skaidrojumu Svētais tēvs turpināja ar jautājumu:

„Man prātā nāk jautājums: kur katrs no mums šodien esam noenkurojušies? Esam noenkurojušies tieši tur, tā tālā okeāna krastā, vai arī pie mākslīgas salas, ko paši esam radījuši ar mūsu regulām, mūsu uzvedību, mūsu dienas plāniem, mūsu klerikālismiem, mūsu ekleziālajām un neekleziālajām attieksmēm? Vai esam pie tā noenkurojušies? Viss ir ērts, viss drošs, vai ne? Tā nav cerība! Kur tad ir noenkurojusies mana sirds – vai pie šīs mākslīgās salas, ar patiešām nesaprotamu attieksmi…?”

Svētais Pāvils norāda arī uz citu cerības tēlu – uz dzemdību tēlu. Pāvests teica, ka mēs gaidām, gluži tāpat, kā tuvinieki gaida mazuļa piedzimšanu. Arī cerībai ir tāda pati dinamika – „dot dzīvību” dinamika. Taču tajā nevar saskatīt Svēto Garu, lai arī Gars darbojas. Tas darbojas mūsos gluži tāpat kā mazs sinepju graudiņš. Taču tas ir pilns ar dzīvību, ar spēku, kas tam palīdz izaugt par lielu koku. Gars darbojas kā raugs – to neredz, taču tas ir. Pāvests turpināja:

„Viena lieta ir dzīvot cerībā, jo cerībā esam izglābti, un otra lieta ir dzīvot kā labiem kristiešiem, ne vairāk, ne mazāk. Dzīvot, gaidot atklāsmi un dzīvot labi, saskaņā ar baušļiem. Būt noenkurotiem tajā krastā, vai arī piestāties pie mākslīgas salas. Domāju par Mariju, jaunu meiteni. Pēc tam, kad viņa izdzirdēja, ka ir mamma, mainījās viņas attieksme un viņa gāja un dziedāja slavas dziesmu. Kad sieviete paliek stāvoklī, viņa ir sieviete, taču ne tikai sieviete vien – viņa kļūst mamma. Un kaut kas no tā piemīt cerībai. Mainās attieksme: esam mēs, bet neesam mēs; esam mēs, meklējot tur, tālāk. Esam noenkurojušies tur, tālāk”.

Savu homīliju pāvests noslēdza, vēršoties pie meksikāņu priesteru grupas, kas piedalījās Svētajā Misē sakarā ar viņu iesvētīšanas 25 gadu jubileju. Francisks viņus aicināja lūgt Dievmāti, Cerības Māti, lai viņu gadi būtu cerības gadi, lai tie būtu gadi, kuros viņi dzīvo kā cerības priesteri, dāvājot cerību citiem.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta