„Visi kristītie ir aicināti iet pa svēttapšanas ceļu un nav iespējams būt kristiešiem
– pusceļa gājējiem,” apgalvoja pāvests Francisks ceturtdienas rīta Svētajā Misē. Viņš
piebilda, ka mūsu dzīvē vienmēr ir „pirms” un „pēc” Jēzus. Tas nozīmē, ka Kristus
mūsos ir izvērsis „otrās radīšanas” darbību. Tāpēc mums šī darbība ir jāatspoguļo
ar savu dzīvesveidu. Homīlijā pāvests balstījās uz svētā Pāvila vēstuli romiešiem,
kurā tiek runāts par mūsu pestīšanu. Apustulis to cenšas paskaidrot ar „pirms” un
„pēc” loģiku – ar „pirms un pēc Jēzus”. Pāvests teica:
„Esam pārveidoti Kristū!
Tas, ko Kristus paveica mūsos, ir rekreācija. Kristus asinis mūs radīja no jauna.
Tā ir otrreizēja radīšana! Ja pirms tam visa mūsu dzīve, mūsu miesa, mūsu dvēsele,
mūsu ieradumi, veda pa grēka un netaisnības ceļu, pēc šīs rekreācijas mums ir jācenšas
iet pa taisnības, pa svēttapšanas ceļu. Izmantojiet šo vārdu „svētums”! Mēs esam kristīti.
Mēs bijām maziņi, bet tai brīdī vecāki mūsu vārdā teica Ticības apliecinājumu „Ticu
uz Jēzu Kristu”, kas ir piedevis grēkus. Ticu uz Jēzu Kristu!”
Pāvests piebilda,
ka no jauna ir jāatgūst šī ticība Jēzum Kristum un jāatspoguļo tā mūsu dzīvesveidā.
Ir jādzīvo kā kristiešiem un šī ticība Kristum, šī rekreācija, ir jānes tālāk. Tas
ir jādara ar ticību – ir jāveic darbi, kas izriet no šīs ticības. Tie ir svēttapšanas
darbi. Pāvests norādīja, ka ir jānes tālāk pirmā svēttapšana, ko visi esam saņēmuši
Kristībā.
„Mēs patiešām, daudzas, daudzas reizes esam vāji. Mēs grēkojam, esam
nepilnīgi… Vai tas notiek svētuma ceļā? Jā un nē! Ja tu pierod un sev saki:” „Mana
dzīve ir, kāda ir, bet es ticu Jēzum Kristum, bet dzīvoju kā gribu”… Ak, nē, tas tevi
nedara svētu! Tas neiet cauri! Tas ir bezjēdzīgi! Taču, ja tu atzīsti: „jā, esmu grēcinieks,
esmu vājš,” un vienmēr ej pie Kunga un Viņam saki: „bet, Kungs, Tev pieder spēks,
piešķir man ticību! Tu vari mani izdziedināt!”, un Izlīgšanas Sakramentā tu ļauj sevi
izdziedināt, tad arī mūsu nepilnības palīdz iet pa svēttapšanas ceļu. Taču vienmēr
ir šis „pirms” un „pēc”.
„Pirms Ticības apliecinājuma, pirms Jēzus Kristus
pieņemšanas, kurš mūs ir no jauna radījis ar savām asinīm, mēs gājām netaisnību ceļu,”
atkārtoja pāvests. Taču, pēc tam atrodamies uz svēttapšanas ceļa. Tas mums ir jāuztver
nopietni. Pāvests piebilda, ka tāpēc ir jādara taisnības darbi, vienkārši darbi. Ir
jāpielūdz Dievs. Dievs vienmēr ir pirmais! Un tad ir jādara tas, ko iesaka Jēzus:
ir jāpalīdz citiem. Pāvests piebilda, ka šie darbi ir darbi, ko savā dzīvē darīja
Jēzus. Tie ir taisnības, rekreācijas darbi. Kad dodam ēst izsalkušajam, mēs no jauna
radām cerību. Taču, ja pieņemam ticību, bet nedzīvojam saskaņā ar to, tad esam kristieši
tikai atmiņas pēc. Pāvests sacīja:
„Bez šīs „pirms” un „pēc” apziņas, par kuru
runā Pāvils, mūsu „kristietība” nekam neder! Vēl jo vairāk, tā iet liekulības ceļu!
Saku „kristietis”, bet dzīvoju kā pagāns. Dažreiz sakām „kristieši – pusceļa gājēji”,
kas to neuztver nopietni. Esam svēti, attaisnoti, Kristus asiņu svētdarīti: ir jāņem
šī svētdarīšana un jānes uz priekšu! Taču daži to neuztver nopietni. Remdenie kristieši:
„bet”, „jā, jā”, „nē, nē”. Viņi ir kā rožūdenī mazgāti! Viņiem ir nedaudz kristiešu
virskārtas, nedaudz katehēzes virskārtas, bet iekšā tiem nav patiesas atgriešanās,
nav šīs Pāvila pārliecības: „Visu esmu atstājis un uzskatu par nederīgu, lai iegūtu
Kristu un atrastu sevi Viņā”.
Pāvests teica, ka tāda bija Pāvila kristīgā dedzība.
Svētais tēvs aicināja atstāt visu, kas mūs attālina no Jēzus Kristus, un darīt jaunas
visas lietas, jo Kristū viss ir jauns. Francisks aicināja lūgt žēlastību, lai mēs
varētu dzīvot kā kristieši pavisam nopietni, un patiesi ticēt, ka esam svētdarīti
ar Kristus asinīm”.
I. Šteinerte/VR
Tekstu izmantošanas gadījumā
atsauce uz Vatikāna radio obligāta!