"Kontemplācija", "tuvība", "pārpilnība" – vārdi, kas palīdzēs ienākt Dieva noslēpumā

Kontemplācija, tuvība, pārpilnība – tie ir trīs vārdi, pamatojoties uz kuriem, pāvests attīstīja savu sprediķi otrdienas rīta Svētajā Misē. Francisks norādīja, ka nav iespējams izprast Dievu tikai ar prātu, un uzsvēra, ka „Dieva izaicinājums” ir „iejaukties” mūsu dzīvē, lai dziedinātu brūces gluži tāpat, kā to darīja Jēzus. Lai ienāktu Dieva noslēpumā, nepietiek ar prātu, bet ir vajadzīgas „kontemplācija, tuvība un pārpilnība.” Ja Baznīca vēlas kaut ko teikt par Dieva noslēpumu, tā izmanto tikai vienu vārdu: „brīnumains”.

Kavējoties pie Svēto Rakstu lasījuma no Pāvila pirmās vēstules romiešiem, pāvests teica: „Kontemplēt noslēpumu – to, ko Pāvils saka par mūsu izglābšanu, par mūsu atpestīšanu, var saprast vienīgi ceļos, kontemplācijā. Nevis tikai ar prātu. Kad prāts vēlas izskaidrot noslēpumu, tas vienmēr, vienmēr kļūst ārprātīgs! Tā ir noticis Baznīcas vēsturē. Kontemplācija: prāts, sirds, ceļgali, lūgšana – tas viss kopā nozīmē ienākšanu noslēpumā. Tas ir pirmais vārds, kurš varbūt mums palīdzēs”.

„Otrs vārds, kurš palīdzēs ienākt noslēpumā,” teica pāvests, „ir „tuvība””. Cilvēks sagrēkoja, un cilvēks mūs izglāba. Tas ir tuvais Dievs! Viņš mums ir tuvu, Viņš ir mūsu vēsturē. Kopš pirmā brīža, kad Dievs izvēlējās mūsu tēvu Ābramu, Viņš gāja kopā ar savu tautu. Un to redz arī Jēzū, kurš dara amatnieka, strādnieka darbu. Francisks pastāstīja:

„Attēls, kurš nāk man prātā, ir medmāsas, vai medbrāļa attēls slimnīcā: Viņš (Jēzus) dziedina brūces vienu pēc otras, taču dara to ar savām rokām. Dievs ienāk mūsu ciešanās, Viņš pietuvojas mūsu brūcēm un dziedina tās ar savām rokām. Lai iegūtu rokas, Viņš kļuva cilvēks. Cilvēks krita grēkā, un cilvēks nāk viņu izārstēt. Tuvība. Dievs mūs atpestī ne tikai dekrēta, vai likuma dēļ. Viņš atpestī ar maigumu, atpestī ar glāstiem, atpestī ar savu dzīvību, kas atdota par mums”.

Trešais vārds, ko izmantoja pāvests, ir „pārpilnība”. „Kur pieauga grēks, tur vēl vairāk nāca žēlastība,” teikts svētā Pāvila vēstulē. Pāvests atzīmēja, ka ikviens no mums pazīst savas nelaimes, pazīst tās labi. To ir papilnam. Taču, Dieva izaicinājums ir tās uzvarēt, izdziedēt brūces, kā to darīja Jēzus. Dievs grib vēl vairāk. Viņš vēlas dāvāt savas mīlestības, savas žēlastības pārpilnību. „Tādējādi var saprast Jēzus doto priekšroku grēciniekiem,” teica pāvests. Viņš turpināja skaidrot:

„Šo ļaužu sirdīs bija grēka pārpilnība. Taču Viņš tos uzmeklēja ar savas žēlastības un mīlestības pārpilnību. Dieva žēlastība vienmēr uzvar, jo Viņš pats mums dāvā sevi, Viņš pats mums tuvojas, Viņš mūs noglāsta un dziedina. Un tāpēc tie, kas ir vistuvāk Jēzus sirdij, ir vislielākie grēcinieki, jo Viņš iet tos meklēt, Viņš viņus visus sauc: „Nāciet, nāciet!” Un kad Viņam prasa dot paskaidrojumus, Viņš saka: „Nevis veselajiem, bet slimajiem ir vajadzīgs ārsts. Esmu nācis, lai atveseļotu, lai atpestītu”.”

Daži svētie ir apgalvojuši, ka viens no smagākajiem grēkiem ir neuzticēšanās – neuzticēšanās Dievam. „Taču,” jautāja pāvests, „kā varam neuzticēties Dievam, kas ir tik tuvs, tik labs, ka viņš dod priekšroku mūsu, grēcinieku, sirdij? Francisks atzina, ka saprast šo noslēpumu nav tik vienkārši. Ar prātu tas nav saprotams. Iespējams, ka šai ziņā var palīdzēt tikai šie trīs vārdi: kontemplācija, tuvība, pārpilnība.

Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Dievs vienmēr uzvar ar savas žēlastības pārpilnību, ar savu maigumu, ar savas žēlsirdības bagātību.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta!